Andreja Mamikina nedēļas komentārs (15.01.2018 – 19.01.2018)

Andreja Mamikina nedēļas komentārs (15.01.2018 – 19.01.2018)

Šogad Eiropas Savienība dosies vēl neizpētītos ceļos. Eiropas politiķiem vajadzēs burtiski uztaustīt lēmumus divos Eiropas Savienības līguma pantos: viens no tiem ir 50 pants, kas regulē dalībvalstu izstāšanos no Eiropas Savienības bet otrs ir 7. pants, kurš paredz sodu tām dalībvalstīm, kas neievēro Savienības kopējos principus.

Aculiecinieki stāsta, ka, apspriežot Eiropas Savienības minētos likumprojektus, bloka valstu vadītāju starpā valdījusi frivola gaisotne. Sak: “Iekļaut šos pantus vajag, bet tos neviens pielietot netaisās.” Tāpēc līguma detaļās neviens nav iedziļinājies. Tagad Eiropas politiķi domīgi kasa pakausi, jo viņi ir atdūrušies pret jautājumiem, uz kuriem nav atbilžu.

Vēl viena problēma ir faktā, ka valstij, kas pārkāpj Savienības kopējos principus, nav paredzētas stingras soda sankcijas. Visiedarbīgākais soda veids, būtu atņemt valstīm-pārkāpējām balss tiesības Eiropas Padomē, taču tik drastiski mēri ir maz ticami. Piemēram, lai sodītu Polijas valdību par iejaukšanos Augstākās Tiesas darbā, nepieciešams lai visas Eiropas Savienības valstis nobalsotu par soda sankciju piemērošanu. Taču, kā zināms Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns jau tagad ir paziņojis, ka balsos pret soda pielietošanu Polijai, jo Ungārijas līderis labi saprot, ka nākamais rindā uz publisko pērienu ir viņš pats, tāpēc Orbāna kungs cer uz Polijas valdības atbalstu nākotnē.

Tomēr atriebība nepaklausīgajiem var atnākt no citas puses. Šogad tiks lemts cik lielus līdzekļus turīgās Eiropas Savienības valstis novirzīs izlīdzināšanas politikai pēc 2020. Gada. Polija un Ungārija ir vienas no lielākajām Eiropas fondu līdzekļu saņēmējām. Tieši šis fakts ir viņu vājā vieta.

Pirmkārt, plānots ieveist eirofondu līdzekļu apturēšanas mehānismu valstij, kura pārkāpj Eiropas Savienības principus. Otrkārt, izmaksas var tikt samazinātas, aizbildinoties ar to, ka viens no lielākajiem donoriem – Lielbritānija – ir pametusi Eiropas Savienību. Treškārt, turpmākās izmaksas var tikt veiktas nevis grantos, kuri nav jāatmaksā, bet gan kredītu veidā, kurus nāksies atdod Briselei.

Latvija ik gadu saņem no Eiropas fondiem miljardu eiro, tāpēc Eiropas Savienības konflikts ar Poliju un Ungāriju var ietekmēt arī Latvijas ekonomiku.

Noslēgumā daži vārdi par “Liepājas metalurgu”. Pilnīga uzņēmuma likvidācija ir Latvijas deindustrializācijas kārtējais posms. Pēc Eiropas Komisijas datiem industriāli Latvijā tiek saražots vien 12% no IKP. Pēc šiem rādītājiem mūsu valsts ir viena no pēdējām Eiropas Savienībā. Vidējais rādītājs starp pārējām Eiropas Savienības valstīm ir 20%. Turklāt Latvijā ir arī lielākais industrijas daļas kritums pēdējo 20 gadu laikā. Turpretī Īrija, Ungārija un Čehija pa šo laiku ir ievērojami paaugstinājušas industriālos radītājus ekonomikā, savukārt Eiropas Savienība nesen apstiprināja arī jaunu Eiropas Savienības industrializācijas politiku. Mūsu labējās valdības ir pārcentušās ar Latvijas deindustrializāciju, tagad mūsu valstij nāksies daudz strādāt, lai labotu šo kropļojumu.

 

Comments
Office