Andrejs Hvostovs: Kas patiesībā notika ar mani un eiroparlamentāriešiem Sīrijā

Andrejs Hvostovs: Kas patiesībā notika ar mani un eiroparlamentāriešiem Sīrijā

Autors: Andrejs Hvostovs – igauņu žurnālists, Eiropas Parlamenta deputātu grupas neoficiālās vizītes pavadošais žurnālists Sīrijā, 2016. gada decembrī.

14. decembrī man piezvanīja Jana Toom un pajautāja, vai es nevēlos braukt uz Alepo. Pēdējoreiz Austrumos biju ar igauņu militārajiem, un tā bija Bagdāde. Man nepatika. Man vispār nepatīk ceļot. Īgņojos kā kņazs Bolkonskis,  kurš nevēlas būvēt nākotnes plānus ar Natašu Rostovu. Taču Jana atzinās, ka pirmais, kuram viņa piedāvāja braukt, bija Kristers Kivi un ka viņš neesot pieejams, jo atrodas Mali. Nopūtos un piekritu – džentlmenis taču nedrīkst laist dāmu vienu pašu laupītāju midzenī. 

Brauciena plāns uz Alepo jau pašā sākumā radīja šaubas. Ja es būtu sīriešu karavīrs, neļautu nevienam Eiropas politiķim iebraukt pilsētā. Ja kaut kas notiktu, ripotu mana galva. Arī Sīrijas diktatoram Bašaram al Asadam eiroparlamentāriešu līķi nav vajadzīgi vairāk kā dzelonis ēzelim zem astes. Kaut gan … kas to lai zina! Varbūt Eiropas Parlamenta VIPiem ir kādas nezināmas iespējas? Turklāt, ja jau pateicoties Vladimira Putina personīgajai uzvarai pilsēta ir nonākusi valdības varasiestāžu pārziņā, iespējams, krievi vēlēsies nodemonstrēt mīkstajiem no “Gejropas” šo “Tuvo Austrumu Staļingradu”, norīkojot visu savu speciālo vienību Rietumvalstu VIPu apsargāšanai. Kas to lai zina…

Par vienu lietu gan esmu pārliecināts: Toom brauciens uz Sīriju izraisīs Igaunijā emociju vētru. Man būtu interesanti paskatīties, ko viņa tur darīs un ko par to rakstīs Igaunijā.

27. decembra rītā, dzerot kopā ar Janu Tallinas lidostā ziemeļnieku pašķidro kafiju, izņemu no mugursomas portatīvo datoru un paziņoju, ka vēlos atjaunot savu “Facebook” statusu ar ierakstu par ceļojumu uz Sīriju. Janai mana ideja nepatīk. Viņa ir pateikusi mammai, ka brauc uz Briseli. Pirmo un pēdējo reizi iejūtos viņas sabiedrisko attiecību speciālista lomā, un saku, ka mamma, protams, ir jāsaudzē, bet ilgi noslēpt braucienu uz Sīriju neizdosies, viss nāks klajā pēc 1- 2 dienām, un tad (runājot aizsardzības spēku valodā) sāksies mēslu mešanas kampaņa. Būs labāk, ja tā sāksies tagad un uzreiz. 

Toom negribīgi izņem no somas telefonu un zvana mammai. Es pa to laiku atjaunoju savu statusu sociālajā tīklā. Pēc 15 minūtēm, kad lieku mugursomu lidmašīnas bagāžas nodalījumā, iezvanās mobilais telefons. Tas ir Arps Millers no ERR (Igaunijas sabiedriskās televīzijas un radio raidīšanas korporācija). Aicina mani uz radio interviju, kad atgriezīšos Igaunijā. Es piekrītu. “Sākās,” saku Janai krieviski. Arī Toom telefons jau zvana. Jā, sākās! Pilnā apmērā!

Pēc pusotras stundas esam Maskavā, Šeremetjevo lidostā. Lidmašīna uz Beirūtu jāgaida veselu mūžību. Skatāmies sociālā tīkla lenti (manā vietnē nekā interesanta), bet Janas – sākusies bombardēšana: no gaisa un zemes, un ar dažādiem kalibriem, tā it kā viņa būtu Alepo austrumu kvartāla iedzīvotāja. Mea culpa (lat.: Mana vaina!) – mēs varējām mierīgi lidot uz asinīs slīkstošo Sīriju, taču – nē, ceļā uz turieni mūs pavada plašsaziņas līdzekļu kaujas troksnis. Redzot manu vainīgo sejas izteiksmi, Jana mierina: esot pieradusi! Viņa stāsta par savu iepriekšējo braucienu uz Sīriju. Kas tur sagaida mani? “Atdzīvini savu padomju pieredzi, tu drīz atgriezīsies PSRS,” – pasmīn Jana. Viņa stāsta, kā kādā tikšanās reizē viens no garīgajiem līderiem esot slavējis Asadu tikpat pārliecinoši kā Padomju Savienībā cildinājuši Brežņevu. Ok, skaidrs.

Lasu ierakstus sociālajos tīklos: atsevišķi gudreļi spriež par to, ka mēs ar Toom esam Krievijas propagandas upuri. Jūtos kā tētis, kuram bērni māca lietot prezervatīvu (pazīstama krievu izteiciena atstāsts, kuru autors neizvērš). Pa to laiku no Rīgas ir ieradies Latvijas eiroparlamentārietis (Andrejs Mamikins), etniskais krievs. Mūsu trijotne sāk runāt mana tēva valodā. Tas ir labi! Beidzot, es varēšu praktizēt nevis padomju armijas praporščika Koļesņikova, bet gan Puškina valodas lietošanu. Atskārstu, ka Sīrijā mēs ar Janu varēsim runāt manas mātes valodā – slepenajā (igauņu), kuru neviens nesapratīs. Pat tie, kas noklausīsies. Šī doma mani nomierina. 

Beirūtā ierodamies naktī. Taksis, kas ved mūs uz pilsētas centru, ir īsta grabaža: līdz ko mēs izbraucam no lidostas teritorijas, aizmugurējā riepa kļūst pustukša. Bārdainais tēvainis – taksists – atkārto “no problem, no problem“. Riepa ar “no problem” palīdzību tomēr vesela nekļūst. Jābrauc uz autoservisu. Mašīnu speciālisti servisā atgādina drīzāk Ali-babas 40 laupītāju grupu.

Mūsu trijotnes jociņi kļūst arvien jestrāki, tomēr notikumu attīstība man sāk ļoti nepatikt. “Atcerējies velosipēdistus, ja?” – man igauniski pajautā Jana. Jā, tā arī ir: jau kādu laiku domāju par igauņu velosipēdistiem, kurus 2011. gadā nolaupīja kaut kur šajā rajonā. 

Tomēr izrādās, ka Allāham ir citi plāni attiecībā uz mums. Mēs tomēr tiekam nogādāti viesnīcā, un par pakalpojumu samaksājam 40 dolārus. Tas ir divreiz dārgāk nekā pienāktos. “Esam sveikā tikuši cauri!” es  pie sevis nodomāju. Viesnīcā ienirstam savās mobilajās ierīcēs un pārliecinamies, ka prezervatīvu lietošanas pamācības speciālisti vairojas ar iespaidīgu ātrumu. Latvijas eiroparlamentārieša (Andreja Mamikina) mājās valda miers, vēl nav uzoduši par Eiropas vērtību graujošo braucienu. Iedzeru miegazāles un aizmiegu. 

Nākamajā dienā, 28. decembrī staigājam pa Beirūtu. Vakarā ieradīsies pārējie Eiropas Parlamenta deputāti: itālietis un francūziete. Visiem kopā būs jāsarīko krīzes sēde: izskatās, ka šoreiz, atšķirībā no iepriekšējās vizītes, brauciena programmu ir sastādījuši nevis sīrieši, bet gan krievi. Viņi grib mūs aizvest uz Krievijas kara aviācijas Hmeimimas bāzi. Saņemam ļoti nepatīkamu ziņu: Francijas eiroparlamentāriete ir pārdomājusi, viņa neieradīsies Sīrijā. Itālietis plāno ierasties, tomēr sākotnēji ieplānotā 6 deputātu delegācijas grupa (vēl vajadzēja būt kaut kādiem spāņiem) sarukusi uz pusi mazāka. Vēroju Janas un Latvijas eiroparlamentārieša seju, kad viņi apspriež gaidāmo braucienu uz Hmeimimas bāzi, un saprotu, ka  vakar tieši tāpat izskatījos es pats, kad gaidījām mūsu likteņa pavērsiena sekas, stāvot tumšā autoservisa vārtos. Velns… Viss sāk izskatīties pēc sabotāžas. 

Pārkāpju savas pilnvaras – esmu vien žurnālists, kurš pavada politiķus, – un sāku viņus mācīt. Varbūt labāk nevajag nekur braukt, mierīgi sagaidīsim 31. decembri un lidosim atpakaļ uz mājām? Tas būtu amizanti – dzimtenē Toom vizīti Sīrijā ir paspējuši nosodīt, pat dzimtais “Delfi” ir izvietojis video zem virsraksta “Skaties, cik traģiska aina atklājas Toom viesošanās laikā Sīrijā!”. Pastaigājamies pa tukšo vecpilsētu. Vērojam kāzu ceremonijas viesus, kuri pulcējas pie pareizticīgo baznīcas, un es pavelku uz zoba Janu – viņa kategoriski atsakās apmeklēt baznīcu, un šajā ziņā ir saderīgs pāris mūsu prezidenta kundzei. Līdz Sīrijas šausmām vēl tālu, bet garastāvokļa līmenis nokritis zemāk par nulli. 

Vēlu vakarā mēs dodamies uz tikšanos ar pārējiem delegācijas dalībniekiem – itālieti un krieviem, kura notiek greznā viesnīcā. Viņu apmešanās vieta liecina par lielo tautu pārstāvju priviliģēto un augsti situēto stāvokli (blakus viņiem mēs esam gatavie plikadīdas: dzīvojam vienkāršā viesnīciņā, kurā savu kāju nespertu pat šikās viesnīcas galvenais viesmīlis). 

Itāliešu eiroparlamentārietis atgādina vakardienas “no problem” takša vadītāju. Krievu saplānotā vizītes programma viņu nesatrauc un nepārsteidz. Pusotru stundu vēlāk, tikšanās laikā ar Krievijas Federācijas padomes Starptautisko lietu komitejas priekšsēdētāju Konstantīnu Kosačovu, pār mani piepeši nāk apskaidrība: itālietim ir sava dienas kārtība! Pēc 12 stundām, kad stāvēdams zem Asada portreta VIP zonā Libānas un Sīrijas robežsardzes kontrolpunktā, viņš aktīvi runā itāliešu televīzijas žurnālista kameras objektīva priekšā, manas nojautas apstiprinās. Izskatās, ka itālieties vēlas apturēt uz Eiropu plūstošos bēgļu pūļus. Šā mērķa vārdā viņš ir gatavs uz pārrunām kaut ar pašu velnu. Itālija ir tik ļoti pārappludināta ar Ziemeļāfrikas un Tuvo Astrumu bēgļiem, ka, ja tas būtu atkarīgs tikai no itāliešiem, tad bez vilcināšanās tiktu atcelti visi 2011. gada Arābu pavasara revolucionārie panākumi (haoss Lībijā un Sīrijā, režīma maiņa Ēģiptē, terorisma grupējumu visatļautība Tunisijā).  Krievi Sīrijā vai citur, – itāliešiem ir “no problem“!

29. decembrī mēs ierodamies Asada rezidencē; vienā no daudzajām. Ēka ir drīzāk pieticīga, nav salīdzināma ar Bagdādē redzēto Sadama pili. Trūkst Sadama vēriena. Taču ir pavisam cita kvalitāte. Sadama pils nav domāta aplūkošanai tuvplānā – acīs krīt sliktā apdare. Asadam gan viss ir parfait (fr.: perfekts), arī pie sienām izkārtie mākslas darbi. 

Asada preses dienesta vadītāja – jauna sieviete ar žilbinošu smaidu – pirms tikšanās aprunājas ar mums atsevišķā telpā. Lielākā uzmanība tiek itāliešiem – viņiem ir kamera, viņi strādā televīzijai. Rakstošie plašsaziņas līdzekļi (es) netiek ņemti vērā. Turklāt rakstošais ir no Igaunijas. Jāteic, par to, ka es netieku pienācīgi novērtēts, viņai drīz vien nāksies samaksāt: brīdī, kad eiroparlamentārieši un Krievijas senatori kopā ar Asadu ieiet audienču zālē, un preses dienesta vadītāja centīgi rāda man daudznozīmīgi izraidošu žestu (kurš gan risinās nopietnas pārrunas žurnālistu klātbūnē), notiek kas negaidīts: Jana pārliecinoši paņem mani aiz rokas un saka cerberam svārkos (lai arī ļoti apburošam), ka šis cilvēks nāks līdzi. Punkts. Nākamajā brīdī es attopos vietā, kurā nedrīkstu atrasties. Protokola pārkāpumi vēl nav beigušies: apsēdies blakus Janai un sagaidījis Asada runas sākumu, es izvelku diktofonu. Vēlāk man  diktofonu atņems, pamatojoties uz Sīrijas likuma pārkāpumu. Mani pārsteidza kas cits: ieraksts netika nodzēsts. Man lika svinīgi nozvērēt: ja es izmantošu tekstā Asada runas citātus, paziņošu preses sekretārei. Turēšu solījumu, citātus neizmantošu, Asada teikto jums atstāstīšu. Ziniet: viņš cīnās ar teroristiem, Eiropai tas beidzot ir jāsaprot, laiks, kad teroristi brauca uz Eiropu no Tuvajiem Austrumiem, ir pagājis, jo tagad ir vērojama kustība pretējā virzienā. Asads apgalvo, ka visnežēlīgākais ISIS kaujinieku lauka komandieris ir ieradies nevis no Francijas, bet gan no Norvēģijas. (Tajā brīdī es nezin kāpēc atceros Lennartu Meri, kuram patika dezorientēt vāciešus ar faktu, ka pirmais piemineklis Šilleram tika atklāts Igaunijā; pārsteidz sarunu biedru ar negaidītu informāciju, un viņš ir tavā varā).

Man tā arī neizdevās uzdot Asadam nevienu jautājumu, jo blakus sēdošais Kosačevs bija uzņēmies moderatora lomu (jā, krievi dominēja, viņi bija svētku namatēvi) un strikti pārtrauca katru manu mēģināju pavērt muti. Tomēr manus jautājumus uzdeva Jana un Latvijas eiroparlamentārietis (Andrejs Mamikins), jo tas ietilpa viņu protokola tiesībās.

Es neredzu iemeslu ilgāk kavēties pie Asada runas. Ir vēl kāda detaļa: viņam, vienīgajam no telpā esošajiem vīriešu kārtas pārstāvjiem, nebija aproču pogu. Asadam bija vienkāršs, balts, pogājams krekls. Atbildot uz Latvijas eiroparlamentārieša jautājumu par dzīves veidu, iecienītāko mūziku, kinolentēm un grāmatām, diktators atbildēja, ka mēģina ikdienā būt tuvāk savai tautai, tik, cik tas ir iespējams. Vēl neliela piebilde: man arī nebija aproču pogu. Ne zelta, ne sudraba. Es un diktators – divi pieticīgi, garīgi cilvēki – tuvi tautai līdz matu galiem.

Pēc tikšanās ar Asadu žurnālistus nodala no VIPu delegācijas un ved uz preses dienesta cietoksni. Ar mani notiek nopietna, bet draudzīga saruna par Sīrijas likumu pārkāpšanu. Taču notikumi, kuri grozās ap itāliešiem, ir krietni interesantāki. Pēc tikšanās pils foajē itālieši noorganizējuši interviju ar Asadu. Blakus itāliešu operatoram stāv sīrietis, kurš arī filmē visu ar savu kameru. Kad ierodamies preses dienesta cietoksnī, itāliešu filmētais materiāls tiek savākts un …. pilnveidots. Nē, tas netika montēts vai cenzēts. Kadri, kurus bija nofilmējuši itālieši, tika nomainīti pret sīriešu materiālu. Pareizs rakurss, veiksmīgs apgaismojums uz diktatora sejas. Pieticīgajam tautas līderim ir labi jāizskatās kadrā. “Tutto sotto controllo” (it. Viss tiek kontrolēts!) – atgādinu itāliešu  kolēģiem viņu bijušā premjera iecienīto aforismu. Tā mēs satuvināmies. Stāstu viņiem par to, kā tādas lietas notika Padomju Savienībā. Kolēģi nav nokrituši no plaukta, viņi brīnišķīgi izprot situāciju. Minēto notikumu dēļ mēs nelidojam uz Hmeimimas bāzi. VIPi dodas turp vieni. Kaut arī Jana sarīko skandālu lidostā pieprasot, lai mēs nekavējoši tiekam nogādāti uz lidmašīnu, viņa saņem atbildi, ka žurnālisti nav ieinteresēti kara bāzes apmeklēšanā. Vēlāk Toom man paskaidro, ka šāda attieksme pret rakstošajiem plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem piemīt arī krieviem. 

Vēlāk mēs apmeklējam pārvietoto personu centru. Skolas ēkā 60 dienas dzīvo 49 ģimenes. Pagalmā čalo bērni. Daudziem vien gumijas iešļūcenes basajās kājās. Man nav karsti ziemas zābakos. Damaskā arī ir ziema. Mums stāsta, ka Asads liek izvietot bēgļus tikai mājās, zem jumta. Nekādu telšu nometņu, kā tas ir Jordānijā vai Balkānos. Kur mācās bērni, ja skolu ir aizņēmuši bēgļi? Blakus skolā. Divās maiņās, blīvā grafikā, 2 klašu komplekti vienā telpā.

Mani padomju sensori saausās. Pieņemošā puse nemelo, tieši tā viss notiek. Asads rūpējās par saviem bēgļiem. Taču es nezinu, vai tā ir taisnība, ka režīma pretinieki/cīnītāji par brīvību/teroristi (vajadzīgo pasvītrot) dažreiz ierodas bēgļu centros atpūsties un paēst? Pilsoņu kara pieredzes man nav, līdz ar to nav arī atbilstošu sensoru. 

Tas, ka režīma pretinieki/cīnītāji par brīvību/teroristi (vajadzīgo pasvītrot) ir izdarījuši kaut ko sliktu ar dzeramo ūdeni Damaskā, arī atbilst patiesībai. Pilsētā piekto dienu trūkst dzeramā ūdens. Divas reizes ielās redzēju autocisternas, pie kurām pulcējās vietējie ar ūdens kannām. No rīta viesnīcā kautrīgi raugos dušas krāna virzienā. Mani moka sirdsapziņa. Galu galā atveru dušas krānu – nedrīkst taču izskatīties pēc klaidoņa staigājot kopā ar VIPiem pa vecās Damaskas centru. 

Jāteic, ka tā ir viena no visdīvainākajām pieredzēm manā mūžā. Līdz šim es nebiju braukājis pa pilsētas ielām bruņotā BMW. Visapkārt karavīri un policisti, kuru vienīgais uzdevums ir sargāt BMW pasažieru dzīvību un veselību. Pastaiga pa vecpilsētu… njā, tas nav labāk par naivo sapni aizbraukt uz Alepo. Mūs atved pie sv. Marijas katedrāles, kur gaida metropolīts.

Janu atkal sabotē. Kārtējo reizi. Viņa taču neapmeklē baznīcu! Bet… neko darīt. Toom apliek galvai zīda šalli, mēs ieejam baznīcā. Metropolīts slavē Krieviju desmit dažādos veidos (katedrāles smaili esot būvējis cars Nikolajs; vai nu I, vai nu II). Slavas dziesmās netiek piemirsts arī Asads. Mani sensori ziņo – tas ir patiesi! Alavīti, Asada ļaudis, ir lielākā minoritāte Sīrijā. Otrajā vietā – kristieši. Seko ismailīti, druzi, armēņi… Minoritātes var arī neieredzēt Asadu, bet tās baidās no tā, kas var atnākt viņa vietā. Režīma pretinieki/cīnītāji par brīvību/teroristi (vajadzīgo pasvītrot) sunnītu vidū, kuru tēvi 50-60tajos gados jau mēģināja apspiest minoritātes, padarīja Sīriju par “pareizās” reliģijas valsti.

Šo visu mums nestāstīja ne Asads, ne Sīrijas parlamenta spīkeris, ne preses sekretāre, ne metropolīts, kurš šķita liels Krievijas cienītājs. Pirms braukt uz Sīriju, ir jāiepazīstās ar valsts vēsturi. Mēs taču gribam, lai ārzemnieki, pirms nosodošā tonī jautāt: “Kas tā  par Bronzas nakti?”, būtu guvuši vismaz aptuvenu iespaidu par galvenajim Igaunijas vēstures pavērsiena punktiem. Nedari otram to, ko negribi, lai dara tev!

Atgriešanās no Damaskas Beirūtā ir visnepatīkamākā ceļojuma daļa. Šoseja pārpildīta, jo piektdiena ir musulmaņu brīvdiena. Libānā dzīvojošie bēgļi vai viņu radi brauc uz Damasku, lai nogādātu ciešanu pārņemtajā pilsētā visu nepieciešamo. Arī bērnu pārtiku. Iespējams, pat dzeramo ūdeni. Tautas pārceļošanas dēļ Libāna un Sīrija ir kļuvušas teju par vienu valsti. 

Galvenais, kas manī vieš bailes, ir apziņa, ka Janu – rudo, lielo sievieti – rādīja Sīrijas televīzija, viņas fotogrāfijas ir šodienas avīžu titullapās. Sīrijā katru mūsu ķermeņa centimetru apsargāja miesassargi. Kurš mūs pasargās Libānā? Iemeslu diktatora “draudzenes”, Eiroparlamenta deputātes nolaupīšanai ir daudz vairāk nekā vienkāršu velosipēdistu nozagšanai. Vēl bez tam tikko ir iestājies pamiers, tomēr ne jau ar ISIS kaujiniekiem, kuri ir gatavi jebkurā brīdī ieriebt Asadam.

Jo vairāk krītu panikā, jo mierīgāka kļūst Jana. Galu galā mēs sākam apspriest PISA (Starptautisko izglītības pētījumu) testus, igauņu izglītības problēmas un citas lietas, kuras gaida mūs mājās. Tas palīdz.

Protams, mājās mūs gaida arī prezervatīvu lietošanas pamācības speciālisti ar gataviem padomiem, kā neaplipināties ar Krievijas propagandas vīrusu, bet tam vairs nav nekādas nozīmes.

Ar itāliešu kolēģiem nolemjam, ka vajag vēlreiz pamēģināt nokļūt Alepo kopā ar ANO vērotājiem. Nešaubos par to, ka mūsu mašīnā bija uzstādīta noklausīšanās ierīce – gan Asadam, gan krieviem ir zināms viss, par ko mēs runājām. Viņiem ir laiks sagatavoties mūsu nākamajai vizītei.

Inshallah (tulk.: Ja Allāhs būs lēmis).

Avots: ekspress.delfi.ee

Comments
Share
Office

Leave a reply