Apbalvošanas nianses Eiropā

Apbalvošanas nianses Eiropā
foto: Mikhail Pochuev / TASS / Vida Press

Andreja Saharova cilvēktiesību balva piešķirta Krievijā ieslodzītajam ukraiņu režisoram Oļeham Sencovam. Kuru balvas ieguvēja tikumu balvas piešķīrēji ir gribējuši izcelt sabiedrības acīs?

Atgādināšu, ka Sencovs ir apsūdzēts par pašizgatavotu ierīču spridzināšanu 2014. gada 9. maija naktī pie memoriāla “Mūžīgā uguns” un pie pieminekļa Ļeņinam Simferopolē, un par uguns pielaišanu sabiedriskās organizācijas “Krimas Krievu biedrība” mītnei, un “Vienotās Krievijas” pārstāvniecībai Simferopolē.

Pieņemsim, ka viņš tiešām nav vainīgs. Sanāk, ka Sencovam Saharova balva piešķirta nevis par paveikto, bet gan par to, ka viņš ir nevainīgi cietis.

Salīdzināsim Sencova sasniegumus ar 2014. gada balvas laureāta ārsta Denisa Mukveges paveikto. Tieši mūsu Sociālistu un demokrātu grupa izvirzīja Mukveges kungu Saharova balvai.

Dakteris atvēra Kongo Demokrātiskajā Republikā slimnīcu, kurā palīdzību saņēma ap 85 000 cilvēku. Lielākā daļa pacientu bija kara upuri un sievietes, kuras bija cietušas no vardarbības. Profesionālās darbības laikā ārsts piedzīvoja slepkavības mēģinājumu, kaujinieki sagūstīja viņa bērnus. Deniss Mukvege, riskējot ar savu dzīvību, izglāba tūkstošiem citu. Eiropas Parlaments izcēla sabiedrības acīs ārsta pašaizliedzību un paveikto sabiedrības labā.

Jūs taču piekritīsiet, ka ir starpība, – pagodināt cilvēku, kurš izglābis tūkstošiem cietušo vai to, kurš nevainīgs iekļuvis cietumā.

Manuprāt, Oļeham Sencovam pasniedza balvu par to, ka viņš sēž Krievijas cietumā. Lai pārliecinātos par šī pieņēmuma patiesumu, iedomāsimies, ka ukraiņu lidotāja Nadežda Savčenko atrastos Krievijas cietumā un pieteiktu bada streiku. Viņa noteikti saņemtu Saharova balvu! Tagad, sēžot Ukrainas cietumā, gan prēmija, gan sabiedrības uzmanība viņai iet secen. Viss norāda uz to, ka ukraiņu cietumam piemīt kādas neparastas īpašības. Ja tur nokļūst pastāvošās Ukrainas varas oponenti, tie automātiski kļūst neredzami Eiropas politiķu acīs. Ar šo pārdabiski izvēlīgo aklumu es un mani kolēģi saskārāmies, kad mēģinājām atbrīvot no ukraiņu cietuma vairākus žurnālistus. Kā varam redzēt, cietuma ģeogrāfiskā atrašanās vieta ir noteicošais faktors.

Atceros Eiropas Parlamenta sēdi, kur ievērojama deputātu daļa bija ieradusies T-kreklos ar  Nadeždas Savčenko portretu. Zem tā bija uzraksts: “Brīvību Nadjai Savčenko!” Nesen pajautāju N. Savčenko aizstāvjiem, par ko tagad cietumā sēž Nadežda un kā viņa jūtas pēc bada streika? Viņi skatījās manī neizpratnes pilnām acīm. Viņus šis jautājums vairs neinteresē. Viņiem būtu bijis ērtāk, ja Nadja Savčenko būtu gājusi bojā Krievijas cietumā, kļūstot par simbolu. Tad viņas vārdā nosauktu ielas un laukumus, uzstādītu pieminekli, un iedibinātu Savčenko balvu. Nadežda neattaisnoja cerības, tāpēc tagad jāmeklē jauns simbols.

Tāds pārpratums nav pirmais. Atcerēsimies Saharova balvas piešķiršanu disidentei, Mjanmas līderei Aunai San Su Čži. Tagad viņu kritizē par musulmaņu mazākumtautības rohindža nežēlīgu vajāšanu Mjanmā. Auna San Su Čži saņēma Saharova balvu kā politiskās vajāšanas upuris un cīnītāja par demokrātiju. Pēc kāda laika pasaule iepazina pavisam citu Mjanmas vadītāju – nacionālisti, kura nelīdzinājās Eiropas politiķu jūsmīgajam tēlam.

Viņa vadīja nacionālistisko partiju, – tā laika militārās valdības oponentu. Auna San Su Čži par to tika vajāta. Līdz ar vajāšanas pātraukšanu, viņa kļuva par valsts līderi un pieņem lēmumus, kuri patīk nacionālistiski noskaņotajiem vēlētājiem. Daļa Eiropas politiķu jūtas šokēti: “Kā viņa tā varēja izmainīties!” Atbildēšu: “Viņa nav mainījusies! Jums bija vajadzīgs demokrātijas cīnītāja simbols, un jūs negribējāt redzēt viņas īstās pārliecības.”

Pats Andrejs Saharovs bija principiāls cilvēks. Ja viņš dzīvotu mūsdienu Latvijā, noteiktu strādātu tiesību aizsardzības jomā: kritizētu nacionālisma izpausmes, nepilsoņu institūtu un mazākumtautību skolu reformu. Viņu noteikti apsaukātu par “Kremļa roku” un apsūdzētu nacionālā naida kurināšanā. Diemžēl Andrejs Dmitrijevičs nedzīvo mūsdienu eiropeiskajā Latvijā, un tāpēc mūsu galvaspilsētā ir Andreja Saharova iela, bet Eiropas Parlamentā ir viņa vārdā nosauktā balva.

Jāizdara secinājumi! Manuprāt, piešķirt balvu sava ienaidnieka ienaidniekam ir nepareizi; arī slavināt abstraktu būtni, kam ir maz kopīga ar reālu cilvēku, nav labi. Ar balvu ir jāpagodina īstu varoņu izcilais veikums, – tādu kā ārsta Mukveges mūžs.

Comments
Share
Office