Ar izteiktu taisnīguma izjūtu

Ar izteiktu taisnīguma izjūtu

Andreja Mamikina intervija žurnālam “Klubs”

KLUBS: Cilvēku veido ģimene, no kuras viņš nācis. Kas bijuši tie cilvēki, kas veidojuši jūs un  kādas ir vērtības, kas jūsos ieliktas?

ANDREJS MAMIKINS: Bērnībā mani audzināja vecmāmiņa un vectētiņš no mammas puses, viņi bija ļaudis ar vienkāršiem krievu vārdiem – Anna Fiļimonovna un Akims Fjodorovičs. Tagad, kad man ir gandrīz 42 gadi, es saprotu, ka viss vērtīgākais, kas manī ir, ir mana vectētiņa nopelns. Tomēr pati galvenā mana rakstura īpašība ir saasināta taisnīguma izjūta. Laikam tāpēc, vienmēr
esmu aizstāvējis tos, kam visvairāk ir nepieciešama drauga plecs. Un nav svarīgi, kam ir vajadzīgs atbalsts – krievu skolām Latvijā vai smagos apstākļos dzīvojošiem Vidzemes lauku iedzīvotājiem.

KLUBS: Viens no grūtākajiem uzdevumiem dzīvē ir atrast otru cilvēku – cilvēku visam mūžam. Jums tas ir izdevies? Un kā saglabāt attiecības, lai tās nenonāktu strupceļā?

ANDREJS MAMIKINS: Šajā ziņā esmu absolūti laimīgs cilvēks, jo esmu atradis sievieti, kura jau daudzus gadus kopā ar mani dala gan grūtības, gan prieka brīžus. Manu dzīvesbiedri sauc Nataša, viņa man ir uzdāvinājusi 3 dēlus. Viņa ir bijusi blakus vissmagākajos dzīves pārbaudījumos. Pirmo reizi ieraudzīju savu sievu 2. klasē, esam pat sēdējuši vienā solā. Esmu pārliecināts, ka saglabāt attiecības var tikai cienot otru cilvēku. Tas ir pats galvenais.

KLUBS: Sievietei dzīves svarīgākais notikums ir bērnu dzimšana. Vai arī jūs kā tēvs varat teikt, ka ir dzīve pirms un pēc bērniem?

ANDREJS MAMIKINS: Sieva palūdza, lai visu bērnu dzemdībās es būtu viņai blakus. Līdz pat šim brīdim netieku gudrs, ar ko es viņai varēju būt noderīgs dzemdību zālē! Taču ar pilnu pārliecību varu teikt, ka bērna nākšana pasaulē ir pilnīgas un visaptverošas laimes mirklis. Neaprakstāms! Bērna ienākšana ģimenē maina pilnīgi visu! Ieradums pasēdēt ar draugiem klubiņā un paskatīties
futbola maču pie alus krūzes ir palicis pagātnē. Taču bērni dāvā to, ko nav iespējams aizvietot ne ar ko pasaulē: bērni ļauj tev ieraudzīt kā tu turpinies viņos – tavus ieradumus, tavas stiprās un
vājās puses, tavu prasmi kļūt viņiem par autoritāti.
KLUBS: Savulaik viens no politiķiem deklarēja, ka katrā ģimenē jābūt vismaz trim bērniem. Jūs šo «plānu» esat izpildījis. Ar kādiem izaicinājumiem esat saskāries, audzinot dēlus un ko gribētu viņiem iemācīt?

ANDREJS MAMIKINS: Laikam jau to, ko man ir iemācījis mans vectētiņš: dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu un aizstāvēt vājākos. Viss pārējais ir otršķirīgs. Kādu profesiju iegūt un ar ko nodarboties, ir viņu pašu brīva izvēle.

KLUBS: Nu jau gandrīz četrus gadus esat Eiroparlamenta deputāts. Jūsuprāt, esat attaisnojis jums dāvāto uzticību un ko šai laikā izdevies paveikt? Kas jūsuprāt vēl darāms?
 
ANDREJS MAMIKINS: Precizēšu: četri gadi būs 2018. gada 1. jūlijā. Vai esmu attaisnojis cerības, jāspriež jums, žurnālistiem, sabiedrībai, mūsu valsts pilsoņiem. Varu vien piebilst, ka allaž esmu balsojis pēc labākās sirdsapziņas, nevienu centu Eiroparlamentā neesmu piesavinājies, vienmēr esmu atvērts cilvēkiem Latvijā, gandrīz katru sestdienu tiekos ar Latvijas iedzīvotājiem.

Es strādāju Eiropas Parlamenta Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupā. Pagāja laiks līdz es sapratu, ar ko man ir tik tuva sociāldemokrātu politiskā grupa. Mūsu frakcijā valda īsts solidaritātes un internacionālisma gars. Tā neapkalpo globālā kapitāla intereses, mēs iestājamies par vienkāršajiem cilvēkiem. Arī par tādiem, kā Jūsu žurnāla lasītāji. Nav svarīgi vai tas ir strādnieks pie konveijera, vai ķirurgs operāciju zālē, vai policists patruļas laikā. Sociāldemokrāti ir Eiropas partija vienkāršiem cilvēkiem. Mūsu grupas misija ir kļuvusi arī par manu personīgo virsuzdevumu: kalpot cilvēkiem, nevis bankām, glābt ģimenes, nevis oligarhu konglomerātus, cīnīties par vienādu darba samaksu sievietēm. Tieši tāpēc man vēl ir daudz darāmā Eiropas Parlamentā.
KLUBS: Kādus galvenos uzdevumus jūs minētu Latvijas simtgades sakarā? Kuri ir galvenie virzieni, kuros vajadzētu darboties?

ANDREJS MAMIKINS: Latvijas simtgade ir arī mani svētki, jo tā ir manas valsts jubileja. Vai zināt kāpēc? Tieši pirms 100 gadiem tika dibināta neatkarīgā Latvijas Republika. Toreiz Latvija bija ļoti demokrātiska valsts. Man joprojām ir kauns par Konstitūcijas preambulu, kas tika apstiprināta pirms dažiem gadiem. Šodienas nacionālistu pulciņš ir bālas un nepateicīgas diženo politiķu – Jāņa Čakstes, Paula Šīmaņa, Meletija Kaļistratova – ēnas. Viņi ir izvarojuši 1922. gada Satversmes demokrātisko garu un iestarpinājuši tur preambulu, kas pārvērš Latviju par latviešu rezervātu.
Pasvītrošu, – nevis par valsti ikkatram, kurš jūtas Latvijai piederīgs, bet gan par Latviju tikai un vienīgi latviešiem. Tas nav pareizi! Latvijas dibinātāji bija iecerējuši mūsu valsti ikkatram, kurš jūtas tai piederīgs. Tieši tāpēc Saeimā no tribīnes skanēja gan latviešu, gan vācu, gan krievu valoda, bet ielu nosaukumi uz plāksnītēm bija 3 valodās. Tieši tāpēc Latvija nodrošināja vidējo izglītību 8 valodās; to mazākumtautību valodās, kuras gadsimtiem ilgi dzīvoja Latvijā, un kuras latviski tiek dēvētas par «iedzimtajām tautām» jeb Latvijas pamatiedzīvotājiem. Atgriezties pie pirmskara Latvijas attieksmes pret mazākumtautībām ir, manuprāt, tikpat svarīgi, cik bija nozīmīgi atjaunot 1937. gada Civillikumu.

KLUBS: Līdz šim pretrunīgi vērtēta «Saskaņas», arī Nila Ušakova un Tatjanas Ždanokas darbība. Kā jūs vērtējat īstenotās aktivitātes?

ANDREJS MAMIKINS: Mani elki ir pavisam citi politiķi. No pagātnes dižgariem varu minēt Vinstonu Čērčilu. Šodien tie ir mani kolēģi Eiropas Sociālistu partijā. Mani sajūsmina Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Federika Mogerīni. Viņa ir ārkārtīgi kompetenta, strādīga un dara tiešām ļoti daudz, lai pēc iespējas vairāk Eiropas ienāktu vienkāršo cilvēku dzīvē. Es ļoti lepojos ar to, ka varu ik pa laikam tikties ar viņu un apspriest Eiropai svarīgus jautājumus.

KLUBS: Savulaik sacījāt, ka ikvienam cilvēkam Latvijā ir bijusi iespēja iemācīties latviešu valodu. Ko šodien sakāt par krievu un latviešu valodas attiecībām? Kāpēc, jūsuprāt, joprojām tiek lauzti šķēpi un kāds būtu pareizais risinājums?

ANDREJS MAMIKINS: Esmu izteicies nedaudz citādāk. Teicu, ka padomju laikos krievu skolās bija ļoti labs lingvodidaktikas modelis. Ja skolēns nebastoja stundas, tad jau skolā varēja apgūt latviešu valodu. Manā skolā latviešu valodu pasniedza vienkārša krievu sieviete Svetlana Kuzmina. Jau toreiz viņa ielika mums ļoti labas latviešu valodas pamatzināšanas. Visi mūsu klases audzēkņi ļoti labi runā latviski, kaut gan skolu esam pabeiguši pirms ceturtdaļgadsimta.

Mūsdienu latviešu valodas mācību grāmatas un metodikas, kuras tiek piedāvātas krievu skolām, ir ārpus jebkādas kritikas. Zinu to, jo sekoju dēlu mācībām skolā. Ja izglītības ministram ir lieki 13 miljoni krievu skolu aizvēršanai, tad es viņam labāk ieteiktu ieguldīt šos līdzekļus latviešu valodas stundu skaita palielināšanai, labu metodisko materiālu izstrādei un latviešu valodas
skolotājiem, nevis aiztikt mazākumtautību skolu sistēmu.

Ja runājam par krievu valodas politisko statusu Latvijā… Esmu pārliecināts, ka vairākumam krievu cilvēku šeit Latvijā nevajag, lai uz Saeimas ēkas frontona kirilicā būtu iegravēts Latvijas
himnas teksts vai kaut kas tamlīdzīgs. Bet atļaut kādai Marijai Ivanovnai no Zilupes uzrakstīt krievu valodā oficiālu vēstuli pašvaldības vadītājam: «Notīriet, lūdzu, sniegu!» – būtu normāla demokrātiskā prakse. Tieši tik niecīgas nianses ļoti piesaistītu krievu ļaudis Latvijai, integrētu viņus. Turklāt tāda lietu kārtība pastāvēja pirmskara Latvijā.

KLUBS: Šodien sabiedrībā notiek asas diskusijas par latviešu valodas ieviešanu krievu skolās. Kā, jūsuprāt, būtu pareizi rīkoties šai situācijā?

ANDREJS MAMIKINS: Uzdodiet jautājumu jebkuram krievu cilvēkam Latvijā, kurš ne visai labi runā latviski: kāpēc tu slikti runā latviski? Gandrīz katrs atbildēs: «Mani nav iemācījuši!» Cilvēks ir gatavs mācīties, bet valsts 28 gadu neatkarības laikā nav radījusi efektīvu valsts valodas apguves sistēmu. Iebiedēšanas mehānismus valsts ir izveidojusi, nesen Valsts valodas aģentūra ir pat radījusi un iedarbinājusi nosūdzēšanas aplikāciju, kur var ziņot par sliktā latviešu valodā runājošiem sabiedriskā servisa darbiniekiem.
Soda mēri arī ir noteikti: par sliktā latviešu valodā runājošām privātpersonam un juridiskajām personām ir jāmaksā lielas soda naudas. Ja nelatvietim nav pienācīga latviešu valodas prasmes līmeņa, tad viņš, saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem, nevar strādāt, piemēram, cirkā par ugunsrijēju un, atvainojiet, nevar piekopt pat pasaulē vecāko profesiju – prostitūciju.
Vairāk kā 1000 profesijas Latvijā pieprasa noteiktu valodas zināšanu prasmes līmeni. Cilvēks var būt ģeniāls ārsts vai inženieris, bet, ja viņš nerunā pietiekami labi, viņam ir jāsēž mājās un oficiāli
strādāt nedrīkst. Vai to var saukt par pārdomātu valodas politiku? Kā profesionāls lingvists varu teikt: veikalā vai autobusa pieturā valodu apgūt nav iespējams, Ir jāorganizē kursi, jāiedala pabalsti, jāizstrādā mācību metodes, jāsagatavo skolotāji un valsts ir tā, kurai tas ir jānodrošina. Ticiet man: bērniem un pieaugušajiem tās būs atšķirīgas valodas apguves metodes. Kā zināms jebkura vecuma cilvēku var iemācīt runāt jebkurā valodā.
Latvijā daudzi politiķi savās runās aizrāda un aizvaino nelatviešus par sliktu latviešu valodas prasmi. Bet neviens latviešu politiķis līdz šim, es uzsveru – tieši latviešu izcelsmes politiķis, nav teicis: runāt latviski ir brīnišķīgi! Jūs iemīlēsiet latviešu valodu, lasīsiet mūsu latviešu literatūru, mēs, latvieši, jūs – krievus – mīlam, Līdz šim ir bijuši draudi un norādīšana uz durvīm: ja kaut kas nepatīk, vācieties prom. Atvainojiet, vai tā var izveidot laimīgu sabiedrību?

KLUBS: Jums priekšā vēl liels darba cēliens. Ko cerat izdarīt un kādi ir jūsu personiskie sapņi un ieceres?

ANDREJS MAMIKINS: Esmu ticīgs cilvēks, un man nepatīk sapņot. Jo kurš bija tas, kurš gremdējās sapņos Radīšanas grāmatā? Sātans. Sniedzot augli no labā un ļaunā atzīšanas koka, viņš sapņoja un iekārdināja Ādamu un Ievu: «Pamēģiniet, pamēģiniet, un jūs būsiet tādi paši kā dievi!» Man tuvas ir Optinas klostera vecajo lūgšanas. Viņi lūdz Dievam mierīgu dzīvi un rāmu aiziešanu aizsaulē. Kā Dievs būs lēmis, tā arī notiks. Ja man būs lemts arī tālāk cīnīties politikā, tad manas politikās gaitas turpināsies. Ja nebūs lemts – darīšu to, ko no manis prasīs dzīve.

Comments
Office