Brexit. Aiz durvīm plānā apakšveļā

Brexit. Aiz durvīm plānā apakšveļā

“Aizver durvis, saaukstēsies!” – visi teica Lielbritānijai. Tomēr miglainā Albiona spurojās. Sēdēt pie pusatvērtām Eiropas Savienības durvīm, un izlikties, ka gatavojies aizejot aizcirst durvis, bija izdevīgi. Ar šantāžu Lielbritānija ieguva priekšrocības; tai bija tiesības nepiedalīties aktivitātēs, kuras tai šķita mazpievilcīgas, piemēram, kopējā migrācijas, tieslietu un iekšlietu politikā.

2016. gadā Apvienotā Karaliste kārtējo reizi skaļi paziņoja, ka dodas durvju virzienā. Pirms tam, kā ierasts, nosūtot ES vadībai prasību sarakstu. Te piepeši uzpūta pārmaiņu vējš, un durvis nemanot aizcirtās. Lielbritānija palika plānās ūziņās aiz durvīm. Tāds notikumu pavērsiens kļuva par pārsteigumu britu politiskajai elitei, jo tā nebija gaidījusi, ka angļi referendumā nobalsos par izstāšanos no ES. Elite domāja, ka vēlreiz izdosies pabiedēt eirobirokrātus un, paliekot Savienībā, izdabūt no Briseles jaunas ekstras.

Tagad situācija ir mainījusies. Viena lieta ir sēdēt siltā miteklī un izdevīgi šantažēt ar aiziešanu, bet pavisam cita – pazemīgi salt ārpusē plānā apakšveļā.

Dokuments par Lielbritānijas izstāšanos no ES britu iedomību mazinās. Apvienotā Karaliste vairs nav impērija, turklāt pasaules mērogā tā ir vien neliela valsts. Tagad Anglijai jāmēģina atrast tirgus precēm un pakalpojumiem, neskatoties uz to, ka līdzvērtīgām pārrunām ar pasaules lielajiem spēlētājiem tai nepietiek ietekmes un svara. Ja svara nav, tad  nāksies pieņemt tos spēles noteikumus, kurus diktē giganti. Nepiedaloties lēmumu pieņemšanā, būs jāsamierinās ar ES nosacījumiem. Tādu scenāriju briti nebija iedomājušies, balsojot par izstāšanos no Savienības.

Ar politisko eliti viss ir saprotams, – nošāva greizi. Bet kāpēc tas bija vajadzīgs tautai?

Tradicionālās, valdošās partijas Eiropā cieš vienu zaudējumu pēc otra. Populisti un pretimigrācijas aktīvisti atņem tām vēlētājus. Valdošo partiju līderi nevar saprast, kāpēc vēlētājs ir neapmierināts, – ekonomiskā situācija taču uzlabojas un bezdarbs samazinās. Galveno vilšanās cēloni tie saskata migrācijas krīzē.

Iedrošinos apgalvot, ka valdošo partiju problēma meklējama Eiropas ietekmes kritumā. Vēsture atceras daudzu lielu un varenu impēriju norietu. Eiropa nav kļuvusi par izņēmumu.

XX gs. sākumā Lielo Eiropu apdzīvoja trešā daļa pasaules iedzīvotāju. Tagad – 12%, ap 2050. gadu eiropiešu būs vien 7% no pasaules iedzīvotāju kopskaita. ES ekonomikas daļa pasaulē 2050. gadā saruks no esošajiem 15% uz 9%.

Tas nenozīmē, ka Eiropu sagaida kolapss, bet gan liecina par to, ka tās svars un ietekme turpinās samazināties. Šīs tendences rezultēsies līdzšinējo priekšrocību zaudēšanā Jauno Spēku priekšā. Ar to ir grūti samierināties, tāpēc valdošie tādu apkaunojumu slēpj.

Bijušās varenības atribūti vēl pastāv, tāpēc vairākums eiropiešu norietu vēl skaidri nesaskata. Tomēr, tāpat kā dzīvnieks sajūt zemestrīces tuvošanos, arī Eiropas sabiedrība izjūt nemieru, kurš pieprasa pārmaiņas; lai gan nav līdz galam saprotams kādas tieši un kāpēc. Brexit bija lēmums, kuru vadīja minētās izjūtas.

Valdošās partijas nevar atklāti pateikt, ka nav spējīgas apturēt norietu. Populisti un nacionālisti sola neispējamo – atgriešanos spožuma un varenības laikos. Nevarētu gluži teikt, ka vēlētājs viņiem ticētu. Tomēr, atšķirībā no valdošajām partijām, populisti un nacionālisti sola vismaz kaut ko.

Lielbritānijas izstāšanās no ES arī bija izmisīgs mēģinājums padarīt Angliju atkal par pasaules mēroga līderi. Mēģinājums izrādījās neveiksmīgs. Miglainā Albiona drīzāk atgādina vecu cilvēku, kurš, nevēloties samierināties ar gadu nastu, steidzīgi klunkurē uz nakts ballīti. Diemžēl tāda uzvedība ne tikai neatdos jaunību, bet arī skādēs veselībai.

Arī Latvijas sabiedrībā ir jūtamas līdzīgas vēsmas. Iedzīvotāju skaita sarukšana, novecošana, patstāvības zaudēšana ir problēmas, kuras noklusē mūsu valdošie. Tāpēc vēlētājs viņus soda par nespēju apturēt postošās tendences un balso par tiem, kuri sola pārmaiņas. Diemžēl arī pēdējie pēc kāda laika tiks sodīti par to, ka neparādīja brīnumu. Uz neatgriezenisko procesu fona pavisam savādi izskatījās izšķērdīgās Latvijas simtgades svinības.

Lai pieņemtu pārdomātus lēmumus, eiropiešiem ir jādzīvo realitātē, nevis atmiņās par pagātnes spozmi. Tikai tā negaidītu pārsteigumu būs mazāk, bet noderīgu lēmumu vairāk. Tas tāpēc, lai Eiropu galu galā nesagaidītu vecā zvejnieka liktenis bārdainajā anekdotē par zelta zivtiņu: noķēris zelta zivtiņu, sirmais zvejnieks vēlējās: “Lai ir viss,” zelta zivtiņa apstiprinoši atbildēja: “Lai notiek! Viss.”

Comments
Share
Office