Cilvēks-Saulīte no “AVE SOL”

Cilvēks-Saulīte no “AVE SOL”
Regīna Jakobidze

Autors Andrejs Mamikins

— Andrej, dārgais! Cik reižu jau esi bijis Gruzijā, bet mūs, latviešus, vēl ne reizi neesi apciemojis! Vai-vai-vai! – gruzīnu akcentu latviešu runā sajaukt ar citu nav iespējams.

Regīna Jakobidze. Viņu es pazīstu kopš 2005. gada. Toreiz mēs sēdējām viņas virtuvītē Vecajā Tbilisi, runājām par dzīvi. Viņa stāstīja, kā brīvprātīgi pildījusi Latvijas goda konsula pienākumus Gruzijā. Neesot saņēmusi par darbu ne kapeikas. Tolaik vēl nebija Latvijas vēstniecības Gruzijā, arī Tbilisi dzīvojošie latvieši nevienu nav interesējuši.

… Man kļuva kauns. Aizbildinoties ar sliktu pašsajūtu un steidzamiem, konfidenciāliem zvaniem Eiropas Komisijai, aizšmaucu no svinīgā mielasta ar Gruzijas parlamentāriešiem kā astotklasnieks no fizikas stundas. Kaunā svilstošām ausīm, bēgu prom no deputātiem-kolēģiem, bet vēl lielāku negodu izjūtu pret Regīnu, Nino un Dāvidu… Kauna sajūta pret Regīnu izrādās stiprāka. Ņemu taksti un braucu pie viņas.

Regīnai patīk uzsvērt, ka viņa nav tīrasiņu latviete, viņa ir no Latgales. Pirms 46 gadiem, studiju laikā Maskavā (МГУ), viņa satika Dāvidu. Tā, sadevušies rokās, viņi soļoja pa Maskavu līdz apprecējās. Pirms 46 gadiem Regīna atbrauca uz Gruziju.

Ninka Jakobidze – Regīnas un Dāvida meita. Ir vēl dēls “Datoša”, kā viņu mīļi dēvē mamma. Nino ir unikums. Kopš bērnības runā 3 valodās: gruzīnu, latviešu un … krievu.

— No kurienes krievu valoda? – jautāju Nino un tajā pašā brīdī saprotu sava jautājuma aprobežotību. Manī raugās pārsteigts acu pāris.

— Nu kā! Mamma mums ļoti daudz lasīja priekšā krievu valodā: pasakas, dziesmiņas, mīklas. Vēlāk es lasīju krievu literatūru pati. Ar tēti runājām tikai gruzīniski, latviešu valoda no mammas. Esmu taču latviete! – kolorīti žestikulējot, piebilst Nino, un atskan gardi, aizrautīgi smiekli, kas pielīp arī man. Beigu beigās Nino apguva latviešu valodu tādā līmenī, ka otru augstāko izglītību ieguva Latvijas Universitātē.

10 minūšu ilgais brauciens man izmaksā 2 eiro. Taksis piestāj Čavčavadzes prospektā, pie PIXELIS centra, kur sestajā stāvā atrodas latviešu kultūras biedrība “Ave Sol”. Pie ieejas mani sagaida Regīna: “Kāpēc tu braukā ar atkritumu liftu?”-“Deputātiem ar tādiem vien jābraukā,” atjokoju. “Nu, ko tu tur runā!” Apskaujamies, neesam tikušies 12 gadus.

“Ave Sol” centrā divās nelielās telpās atrodas mācību klase un izstāžu zālīte.

 Klasē ir soli, grāmatu plaukti, liela bilžu karte “Iedvesmas zeme Latvija”, tāfele ar krītiņiem.

Izstāžu zālītē Gruzijas latviešu portreti, par kuriem Regīna var stāstīt stundām ilgi, un arī lelle Baiba. “Viņai ir tikpat daudz gadu, cik man,” smaida 77-gadīgā Regīna. Un ved mani aiz rokas iepazīties ar vēl diviem “Ave Sol” darbiniekiem: “Tā ir Vija, dzīvo Gruzijā vairāk kā pusgadsimtu. Viņa ir mūsu centra finanšu ministrs! Iepazīsties ar Guntaru. Viņš nodarbojas ar visu to, ar ko nenodarbojas mūsu “finanšu ministrs” Vija,” cienīgi nobeidz namamāte.

— Es esmu nešpetna učene! – Regīna aicina mani pie klases žurnāliem un klasē skan viņas gardie, aizrautīgie smiekli. Nemanot līdzi smejos arī es. “Svētdienas skoliņā, pie manis mācīties nāk 16 bērni un 3 pieaugušie. Te ir viņu atzīmes. Nu, iesim nedaudz pasēdēt!” aicina “bargā” skolotāja.

Izstāžu zālītē mani sagaida gruzīnu trādīcijās uzklāts galds: baltais un sarkanais vīns, kārdinošā čurčhela, Gruzijas sulīgie augļi.

— Regīna, es tikai uz brītiņu…

— Mums taču arī cienasts tāds simbolisks. Ko te ēst un dzert?

Regīna sāk runāt. Es saprotu, ka pēc pusstundiņas es nekur neaiziešu.

Tas lūk ir viņas mīļākais mākslinieks Jūlijs Krūmiņš – XX gs. sākuma meistars, Gruzijas latvietis, – rāda portretu Regīna.  Bet tas ir cara armijas oficieris, latvietis, ķīmiķis. Viņš bija pirmais, kurš XIX gs. veica Boržomi avotu ķīmisko analīzi. Savukārt šeit ir apskatāms jūras spēku oficieris, arī latvietis. Viņam par godu nesen atklāta piemiņas plāksne. Paskaties vēl arī šo ģīmetni…

— Tagad ejam, tev jāieraksta mūsu goda viesu grāmatā. Pie mums “Ave Sol” kā nekā pirmo reizi Eiroparlamenta deputāts viesojas!

— Regīna, nu kāds gan es deputāts?!

— Kāds nekāds?! Citi Eiropas Parlamenta deputāti šeit nav bijuši.

Centīgi velku burtu pēc burta, baidoties izlaist kādu garumzīmi, gluži kā latviešu valodas diktātā pie savas skolotājas Svetlanas, Rīgas 88. vidusskolā.

— Kāpēc ar drukātiem burtiem? – “šerpā učene” Regīna noliekusies pār manu plecu, pēta rokrakstu.

— Rokraksts šausmīgs, rakstu kā ar vistas kāju, – taisnojos.

— Kā es cīnos ar šiem drukātajiem burtiem! Gruzijas latviešiem patīk rakstīt ar tiem. Bet rakstītie burti taču ir tik skaisti!

Saruna turpina raisīties. Regīna saka, ka arī es esmu latvietis, viņas acīs es jau sen esmu Latvijas daļiņa. Es iebilstu, saku, ka esmu krievs. Nino iestarpina, ka arī viņa ir latviete, bet līdz asarām sarūgtinājis pilsonības piešķiršanas atteikums. Toreiz, neilgi padomājusi, Nino devusies uz naturalizācijas eksāmenu, bet esot misējies.

— Jūs, cienītā, Latvijas himnā izlaidāt partikulu “Ak” rindiņā “Ak, svētī jel to!” Tā ir nepieļaujama kļūda, – noskaldījusi eksaminētāja.

— Atvainojiet! Vainīgs uztraukums. Ar mammu kopā esmu dziedājusi himnu kopš mazotnes, – apjukusi, skaidroja Nino.

— Jūs neesat nokārtojusi eksāmenu.

Nino izrādījās īsta gruzīniete – panāca savu, neskatoties ne uz ko: samaksāja par dārgu aviobiļeti vēl vienam lidojumam no Tbilisi uz Rīgu, lai ierakstītu partikulu “Ak”. Divi burti viņai vairs nekad nav tik dārgi maksājuši. Taču daudzi, eksāmenu nenokārtojušie, nepilsoņi otru reizi neatnāca. Droši vien, nekad vairs neatnāks…

Man ir kauns… Neērti Nino eksaminētājas vietā, jo tādu ir vesela armija, par tālaika Saeimas deputātiem, kuru dēļ Gruzijas latviešiem tika atteikta pilsonības saņemšana. Turklāt ceturtdien notikusī balsošana apstiprināja, ka viņu nav kļuvis mazāk. Par valsti, kura atteicās samaksāt kapeikas par istabiņu bez logiem latviešu svētdienas skoliņai. Tagad gaišajai un mājīgajai skolai, kas turējusies 26 gadus uz Regīnas pleciem, draud izlikšana uz ielas.

Dodos prom ar smagu sirdi. Visu varēja darīt savādāk. Globāli, ceturtdaļgadsimtā, visā valstī, – Latvijā. Varēja taču būt tā, ka jebkurš krievu cilvēks, dzirdot Regīnas Jakobidzes: “Nē, tu esi latvietis,” saklausītu augstāko uzslavu, komplimentu, nevis lamas un to, ka esi svešinieks, un jautājumu: “Ko tu te vispār dari mūsu “latviskajā Latvijā”?”

Comments
Office