Cilvēktiesības. Andreja Mamikina nedēļas komentārs

Cilvēktiesības. Andreja Mamikina nedēļas komentārs

Šogad, 10. decembrī mēs atzīmēsim Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 70. gadadienu. Toreiz, 1948. gadā, atmiņas par pasaules kara šausmām vēl bija pavisam svaigas.

Divi pasaules kari izdzēsa miljoniem cilvēku dzīvību ideju vārdā, nežēlīgā cīņā par resursiem un varu. Mūsu pasaule bija nostādīta uz izdzīvošanas robežas. Pēc kara šausmām apjukušajai cilvēcei bija nepieciešamas jaunas vērtības un atbalsta punkts.

Vispārējā cilvēktiesību deklarācija pirmo reizi vareni un vērienīgi paziņoja, ka katram cilvēkam ir tiesības, ka jebkurai varai tās ir jāciena, neskatoties uz varu ietekmējošām idejām un interesēm.

Cilvēkam, viņa dzīvei, personībai un brīvībai ir fundamentāla nozīme, un neviens nav tiesīgs izmantot to, – atņemt brīvību, paverdzināt vai iznīcināt.

Deklarācija pati par sevi nekļuva par visu pastāvošo problēmu risinājumu, tomēr tās apstiprināšana bija unikāls tautu un to priekšstāvju radītgribas apliecinājums.

Diemžēl tāda deklarācija šodien diez vai tiktu apstiprināta. Vairākums mūsdienu līderu, sameklējuši tajā sev nepatīkamos punktus, anulētu to, apsūdzot visās bēdās un problēmās viens otru.

Jaunās paaudzes ir aizmirsušas pasaules karu sniegto mācību. Cilvēktiesības vairs nav modē. Daudziem tās ir nevis vērtības, bet gan instruments cīņā ar konkurentiem. Kā zināms, nekas nespēj tik ātri nogalināt labu ideju kā divkosīga tās pielietošana.

Vai tiešām ir jānotiek nelaimei, lai attaptos? Cik mēs esam gatavi samaksāt par jaunu mācību?

Mēdz teikt, ka muļķi mācās no savām kļūdām, bet gudrie – no svešām. Tāpēc gribu novēlēt mums visiem būt viediem un mācīties no senču kļūdām; gan pozitīvām, gan briesmīgām.

Comments
Share
Office