Kreisā tējnīca. Vai protesti apturēs Trampu

Kreisā tējnīca. Vai protesti apturēs Trampu

Autors: Stratēģisko iniciatīvu centra eksperts Pāvels Demidovs.

Bija laiks, kad tā saucamā “Tējas partija” nopietni ierobežoja Baraka Obamas rīcības brīvību un lika republikāņu politiķiem ieņemt nesamierināmu pozīciju. Tas padarīja Obamu par nepiepildīto cerību prezidentu un jau pēc 2 gadiem nodrošināja republikāņiem uzvaru starpvēlēšanu posmā. Tagad demokrāti ir gatavi atbildes gājienam pret Trampu.

Par simetrisku demokrātu atbildi Trampa ienākšanai Baltajā namā ir kļuvusi Tējas partijas tradīcijās balstīta protesta kustības formēšana. Tā viņi cer izsist tabureti no jaunā prezidenta kāju apakšas. Cik reāls ir šis scenārijs? Ko tam pretī var nolikt Tramps?

Pēc satriecošo prezidenta vēlēšanu rezultātiem tūkstošiem amerikāņu izgāja ielās, lai izteiktu protestu pret Donalda Trampa ievēlēšanu. Demonstranti burtiski ielenca Trampa torni Ņujorkas 5. avenijā, arī daudzās lielākajās ASV pilsētās vairākas nedēļas notika mītiņi un demonstrācijas. Nākamajā dienā pēc inaugurācijas notikušais Sieviešu maršs kļuva par kulmināciju. Tas pulcēja vairāk nekā miljonu dalībnieku Vašingtonā un pāri par 5 miljoniem ļaužu visā valstī. Marša organizatori jau ir pasludinājuši jaunu kampaņu – 10 aktivitātes 100 dienās.

Minētie skaitļi ir izvēlēti apzināti. Pirmās 100 dienas tradicionāli tiek uzskatītas par svarīgu prezidentūras atskaites punktu – šajā laikā valsts vadītājam ir jāveic pirmie soļi, jāizpilda pirmie solījumi. Tomēr protestējošie aktīvisti nolēmuši radīt Trampa prezidentūrai neciešamus apstākļus un pēc iespējas negatīvāku fonu.

Tējas tradīcijas.

Esošā situācija ļoti līdzinās astoņus gadus veciem notikumiem, kad par prezidentu kļuva vēl nenosirmojušais Baraks Obama. Tāpat kā šodien Tramps, viņš simbolizēja daudzu amerikāņu cerību par labāku dzīvi. Tieši tāpat kā šodien republikāņi un Tramps, arī Obama ar demokrātiem 2008. gadā kontrolēja abas Kongresa palātas, kas bija labākais masu atbalsta rādītājs viņa iecerētajai politiskajai revolūcijai un pārmaiņu kursam. Taču jau mēnesi pēc Obamas stāšanās amatā par nopietnu viņa prezidentūras ierobežojumu kļuva kustība, kura tika nodēvēta par Tējas partiju.

Pie republikāņu Tējas partijas šūpuļa stāvēja 3 savā starpā nesaistīti spēki: cilvēktiesību aktīvisti, radikālā elite un konservatīvie plašsaziņas līdzekļi (galvenokārt Fox News). “Liberālās revolūcijas” nobiedēto konservatīvo nesaskaņotās uzstāšanās tika plaši demonstrētas plašsaziņas līdzekļos un ieguva atsevišķu republikāņu donoru atbalstu, kuri savukārt sāka veidot valstī jaunu Tējas partijas nodaļu tīklojumu. Šo trīs spēku savienošanās izraisīja mērķtiecīgu Tējas partijas stiprināšanos, plašus mītiņus, parādījās jauni, pret Obamu noskaņoti, spilgti konservatīvie politiķi.

Nepilna gada laikā Tējas partija bija radījusi prezidenta Obamas rīcības brīvību ierobežojošu vidi, un stimulēja republikāņu politiķus ieņemt nesamierināmu pozīciju. Kongresmeņi-republikāņi spītīgi atteicās atbalstīt Obamas galvenās iniciatīvas, cenšoties izdabāt piepeši radikāli noskaņotajam vēlētājam. Turklāt demokrātu vienpusīgā rīcība tika pasniegta kā mēģinājums uzspiest sabiedrībai vienas partijas viedokli, kā liberāļu un Obamas diktatūra.

Jau pēc diviem Obamas prezidentūras gadiem, veikli izmantojot kā atspēriena punktu nepiepildītās cerības, kas tika liktas uz prezidentu, un smago situāciju ekonomikā, republikāņi svinēja graujošu uzvaru Kongresa starpposma vēlēšanās. Viņi atņēma demokrātiem gan kontroli pār Pārstāvju palātu, gan iniciatīvu – boikotēja un bloķēja prezidenta rīcību. 2 gadus vēlāk, neskatoties uz Tējas partijas triumfu 2010. gadā, par republikāņu prezidenta kandidātu kļuva centrists Mits Romnijs. Šodien Tējas partija ir panīkusi, un Trampa uzvara novembrī notikušajās vēlēšanās nav saistīta ar to.

Protestu iedarbīgums.

Šo pašu scenāriju, kas demokrātiem bija kā sprungulis ritenī 2008. – 2010. gadā, šodien daudzi redz kā lielisku līdzekli bloķēt prezidenta Trampa darbību. Pret Obamas veselības aprūpes reformu protestējošo konservatīvo vectētiņu un vecmāmiņu vietā demokrāti var nostādīt simtiem tūkstošu liberālo lielpilsētu iedzīvotāju, un arī demokrātijas bastionus, kā piemēram, Čikāgu.

Tādus ļaudis ir vieglāk mobilizēt, jo sociālo tīklu, mobilo aplikāciju un sociālās atbildības ērā civiltiesību aktīvisms tiem ir dabiska lieta. Vēl bez tam megapolisēs ir vieglāk sapulcināt lielu demonstrantu skaitu. Demokrātiskās partijas donori, sākot ar vispamanāmāko – Džordžu Sorosu – kas manāmi norūpējušies par Trampa prezidentūras iznākumu, ir gatavi finansiāli atbalstīt tāda veida iniciatīvas. CNN, kas jaunā prezidenta acīs ir pārvērties par nevēlamu aģentu un melīgu ziņu izplatītāju, kļuvis par dabisku jaunās koalīcijas dalībnieku.

Kādā veidā demokrātiskā Tējas partija var likt šķēršļus jaunās administrācijas politikai? Pirmkārt, tik spēcīga politiskā kustība pastiprinās demokrātu nevēlēšanos sadarboties ar republikāņiem Kongresā. Tas liks republikāņiem patērēt vairāk spēka gan lēmumu izvadīšanai caur parlamentu, gan to leģitimizācijai.

Otrkārt, tā tiks apšaubīta jaunā prezidenta autoritāte, kurš daudz un ar lepnumu runā par to, ka ir vislielākās un brīnišķīgākās kustības vadītājs. Taču patiesībā Tramps ir visnotaļ nepopulārs. Pārejas posma laikā, no ievēlēšanas līdz amatā stāšanās brīdim, viņam ir bijis viszemākais atbalsta reitings vēsturē: ja Obamam 2 nedēļas pirms inaugurācijas rādītāji svārstījās ap 80%, Klintonam – ap 65 – 70%, Bušam – ap 60%, tad Trampam bija vien 50%. Tas it kā tieši neietekmē politiku, taču neizbēgami atbalsojas jaunā prezidenta rīcībā un uzvedībā viņa ātrās dabas un citu rakstura iezīmju dēļ. Trampam kā cilvēkam un populistam ir svarīgi būt vispievilcīgākajam un apburošākajam, viņš nedrīkst tikt apšaubīts. Demonstrantu pūļi ielās un plašsaziņas līdzekļu dzēlieni nemitīgi novērsīs viņa uzmanību, kliedēs koncentrēšanos, spiedīs izmantot Twitter vietni.

Galu galā demokrātu mobilizēšanās un prezidenta nelīdzsvarotība sašķobīs republikāņu vienotību Kongresā. Jau tā viņiem ir grūtības ar jaunās realitātes izpratni, un viņi nav diez ko apmierināti ar daudzām Trampa iniciatīvām, kā piemēram, ASV izstāšanos no Klusā okeāna reģiona partnerības un dārgā žoga būvniecību uz ASV un Meksikas robežas. Vēl pie visa tā republikāņiem katru dienu būs jānoraugās kā miljoniem pilsoņu aktīvi protestē pret prezidentu Trampu un viņa politiku. Daudzi kongresmeņi-republikāņi atceras, kā 2010. gadā līdzīgas Tējas partijas kampaņas dēļ demokrāti zaudēja 63 vietas Pārstāvju palātā un 6 – Senātā. Nepatīkamās atmiņas liks uztraukties un lieku reizi padomāt – kā samazināt savus personīgos politiskos riskus.

Turklāt nevajadzētu aizmirst atsevišķu jauno republikāņu, kā piemēram, Pola Raiena un Marko Rubio ambīcijas, kuriem Trampa neveiksme ir iespēja patstāvīgi pretendēt uz prezidenta amatu. Pagaidām anti-trampisti valdošās koalīcijas rindās ir iegrožojuši savu lepnību un pauž bezierunu atbalstu prezidentam, taču ir atstājuši sev brīvas rokas un jebkurā brīdī var nodot.

Trampa aizsardzība.

Tomēr nevar teikt, ka kreisajiem būs vieglāk noorganizēt savu Tējas partiju tikai tāpēc, ka amerikāņiem jau ir līdzīgas politiskās kustības pieredze. Nesenā prezidenta kampaņa parādīja, ka nav tādu kļūdu, kuras nevarētu pieļaut demokrāti cīņā par varu.

Pirmā kļūda, kuru var pieļaut demokrāti ir veidot savu protesta kustību uz minoritāšu aizstāvības un kultūras kara loģikas. Protams, tādas tēmas būs neizbēgamas lielpilsētas vērtību un kreiso aktīvistu dēļ, bet tās nedrīkst aizēnot pārējo. Pretējā gadījumā viss saplūdīs kopā ar piespiedu politkorektuma tēmu, kura jau cieta zaudējumu pagājušajā rudenī.

Trampa politika stimulēs demokrātus aizstāvēt cilvēktiesības vai potenciāli neaizsargātās iedzīvotāju grupas. Tāpēc svarīgi ir saglabāt protesta iekļaušanas ideju, lai apvienotu visdažādākās sabiedrības grupas ap šauru tematiku. Nesen notikušajā Sieviešu maršā piedalījās arī vīrieši. Protesti pret Trampa lēmumu, kas aizliedz iebraukt ASV vairāku musulmaņu valstu iedzīvotājiem, tiek formulēti un pasniegti nevis kā pretošanās prezidenta raksturam, bet gan kā viņa antikonstitucionāla rīcība. Tāpat kā republikāņu Tējas partija, kas apelēja pie tēvu-dibinātāju sirdsapziņas un Bostonas “tējas dzeršanas”, demokrāti meklē tādus ASV Konstitūcijas nolikumus, kas ļautu viņiem izveidot patiešām plašu koalīciju pret Trampu.

Par nopietnu kļūdu varētu kļūt Holivudas un popmūzikas zvaigžņu iekļaušana politiskajā kustībā. Pat ja daži no viņiem patiešām zina kas ir diskriminācija, desmitiem miljonu vienkāršo amerikāņu acīs viņi tā arī paliks zvaigznes–miljonāri. Viņu klātbūtne tikai stiprinās Trampa – kā vienīgā cīnītāja pret sabojāto sistēmu – tēlu. Savā laikā Tējas partijas veiksmi nodrošināja tas, ka pret Obamu iestājās nevis vecie Buša ēras politiķi, bet gan jaunas, svaigas sejas. Tējas partijas stāsti ir balstīti vienkāršo amerikāņu dzīvē, bēdās, grūtībās, un tas spēj iedarboties daudz spēcīgāk nekā oficiālās statistikas veiksmes vai slavenas dziedātājas publiskās rupjības.

Pēdējo 18 mēnešu laikā demokrātiem vajadzēja iemācīties, ka mešanās virsū Trampam nevis mazina viņa atbalstu, bet, tieši otrādi, vairo. Demokrāti to nav sapratuši. Atgādināšu, ka Tramps nav vienīgais piemērs: 2004. gadā atkārtota Džordža Buša jaunākā ievēlēšana prezidenta amatā notika vēl arī tāpēc, ka Holivuda pārāk uzbruka viņam. Republikāņu eliti atmaskojošā Maikla Mūra filma “9/11 pēc Fārenheita” spēcīgi iespaidoja demokrātus, kuri jau tā bija noskaņoti pret Bušu, bet tā izraisīja arī divējādas jūtas republikāņos, kuri saliedējās ap savu prezidentu. Tādā pašā veidā Holivudas uzbrukumi Trampam vien mobilizē Trampa piekritējus.

Tas pats attiecas uz Trampa komandu, kas ir visnotaļ raiba, un, kā ir parādījusi noklausīšanās Senātā, ne vienmēr kompetenta. Cita lieta, ka demokrāti cenšas atsevišķu kandidātu nekompetenci pacelt karoga vietā karagājienā pret Trampu. Trampa pamata elektorātam principiāli svarīgas ir nevis zināšanas, bet gan jauno darbinieku autsaidera statuss. Sak: “Lūk, beidzot Obamas snobi ir prom! Apnikuši tie, kas prot, bet nedara. Lai nāk neprašas, pieļauj kļūdas, iespējams, ka no tā kaut kas sanāks!”

Visbeidzot gan repubikāņi, gan Tramps ir gatavi minētajam scenārijam, kas 2008. – 2010. gadā Obamas komandu pārsteidza nesagatavotu. Tramps ir politiķis-populists, kurš prot vērst protestus savā labā un racionāliem argumentiem pretī nolikt alternatīvus faktus un emocijas. Viņš jau ir pierādījis, ka, gluži kā pieredzējis sērfotājs, spēj neirobežoti ilgi turēties uz jebkāda augstuma protesta viļņa. Tomēr tagad viņa uzdevums ir ne tikai virzīt savu zīmolu, bet arī strādāt par ASV prezidentu. Vadīt valsti nemitīgi protestējošu ielu apstākļos būs grūtāk ar katru dienu.

Avots: Kārnegī centrs 

Comments
Office

Leave a reply