Latvijas nepilsoņiem ir jādod tiesības piedalīties pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanās

Latvijas nepilsoņiem ir jādod tiesības piedalīties pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanās

Latvijas un Igaunijas eiroparlamentārieši pirms gada iesniedza Eiroparlamenta Lūgumrakstu komitejai lūgumrakstu par Latvijā dzīvojošo nepilsoņu tiesībām, pieprasot nepilsoņiem tiesības vēlēt. Vai lūgumraksts tiek izskatīts, vai Latvijas un Igaunijas eirodeputātu iniciatīva ir radusi atbalstu pārējo deputātu vidū un vai ir cerības uz pozitīvu iznākumu, intervijā ziņu aģentūrai TASS izstāstīja Latvijas eiroparlamentārietis Andrejs Mamikins.

— Jūs, kopā ar vēl divām eiroparlamentārietēm Janu Toom un Tatjanu Ždanoku, vācāt parakstus zem lūguraksta, kurā pieprasāt paplašināt Latvijas un Igaunijas nepilsoņu tiesības. Cik tālu esat tikuši ar savu lūgumrakstu Eiroparlamentā?

— Noklausīšanās saistībā ar mūsu lūgumrakstu notiks 29. jūnijā divās Eiroparlamenta komitejās: Eiropas Parlamenta Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejā un Lūgumrakstu komitejā. Kopā ar mums savu lūgumrakstu iesniegusi arī asociācija “Personas bez pilsonības”, kuras mājvieta ir Londona. Tā ir visnotaļ ietekmīga sabiedriskā organizācija. Atklāti sakot, es līdz galam neticēju, ka mūsu lūgumraksts tiks ņemts vērā Eiropas Parlamentā, jo iepriekšējos gados – 2006. un 2012. gadā – ir bijuši divi neveiksmīgi mēģinājumi runāt par nepilsoņu problēmu. Vai nu iesniedzējiem toreiz pietrūka pieredzes, vai arī oponentu un ienaidnieku intrigas izrādījās stiprākas, bet iepriekšējās noklausīšanās beidzās vien ar sarunām pie apaļā galda. Tas, ka mums ir izdevies aizkļūt līdz divām Eiroparlamenta komitejām, ir neliela uzvara. Iespējams, to esam spējuši panākt, jo lūgumrakstu iesniedza 3 krievvalodīgie deputāti no divām valstīm vai arī tāpēc, ka zem lūgumraksta stāvēja iespaidīgs parakstu skaits – 22 000. Vai nu tāpēc, ka mēs argumentēti spējām atspēkot nepatiesību un melus. Jebkurā gadījumā noklausīšanās būs, un uz tām ir uzaicināti eksperti.

— Kādus rezultātus jūs sagaidāt pēc noklausīšanās?

— Mēs ceram, ka Eiroparlaments izstrādās rezolūciju, kura paplašinās nepilsoņu tiesības. Latvijas labējie politiķi jau ir paziņojuši, ka rezolūcijas pieņemšanas gadījumā, tā nebūs juridiski saistoša. Daļēji tas tā ir, rezolūcijai var nebūt Eiropas likuma spēka, tomēr ļoti gribētos panākt nepilsoņu tiesību paplašināšanu. Mēs neprasām “pilsonības nulles variantu”. Ja mūsu lūgumrakstā figurētu “pilsonības nulles variants”, to uzreiz noraidītu, jo pilsonības piešķiršana ir nevis Eiropas Savienības, bet dalībvalstu pārziņā. Vislielākā problēma, ar kuru mēs saskaramies, ir meli un propaganda. Piemēram, Latvijas eiroparlamentārietis, profesors un politologs Artis Pabriks, pēc tam, kad mēs iesniedzām savu lūgumrakstu, nosūtīja jaunajam Eiroparlamenta prezidentam Antonio Tajāni vēstuli, kurā minēja vairākus nepatiesus argumentus pret tiesību paplašināšanu nepilsoņiem. Viens no tiem: visi Latvijas nepilsoņi ir automātiski kļuvuši par Krievijas pilsoņiem. Otrs: nepilsoņi de facto nav personas bez pilsonības. Mūs ar kolēģi Janu Toom pamatoti saniknoja tādi meli! Mēs atradām bibliotēkā pirms 10 – 15 gadiem sarakstītas grāmatas, kuru autors ir A. Pabriks. Tajās vinš pats ir uzrakstījis, ka ar nepilsoņiem saistītais lēmums ir bijis netaisnīgs, ka ir jācīnās par šīs iedzīvotāju daļas tiesību paplašināšanu. To visu Pabriks uzrakstīja pirms kļuva par politiķi. Grūti pateikt, kad A. Pabriks bija patiess – pirms 15 gadiem vai tagad. Mēs nosūtījām Pabrika grāmatu citātus prezidentam Tajāni, jo viņam, kā Eiropas Parlamenta vadītājam, ir tiesības atcelt lūgumrakstu noklausīšanos. Atbildē mums Tajāni kungs uzrakstīja, ka lēmums šajā jautājumā tiks pieņemts noklausīšanās laikā komitejās.

— Kuras Eiropas Parlamenta politiskās grupas jūs atbalsta?

— Mūs atbalsta komunisti , “zaļie”, liberāļi, kā arī viena no lielākajām Parlamenta politiskajām grupām Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupa, kuras biedrs esmu arī es. Mūs pat atbalsta Marina Lepēna un “faradžisti” (Apvienotās Karalistes Neatkarības partijas bijušā līdera, EP frakcijas “Eiropa par brīvību un demokrātiju” priekšsēdētāja Naidžela Farādža atbalstītāji). Četru Latvijas eiroparlamentāriešu nostājas dēļ mūs neatbalsta lielākā politiskā frakcija “Eiropas Tautas partija”, kā arī Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa, kas ir tiešām ļoti konservatīva pilsonības jautājumos.

— Ko jūs pieprasāt savā lūgumrakstā?

— Mēs pieprasām trīs prozaiskas lietas: lai Igaunijā dzīvojošiem nepilsoņiem būtu tiesības kļūt par politisku partiju biedriem. Atšķirībā no Latvijas, Igaunijā šis aizliegums ir ierakstīts likumā. Otra prasība: lai Latvijas un Igaunijas nepilsoņiem tiktu piešķirtas tiesības piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās, tieši šis jautājums ir tikai un vienīgi Eiropas Parlamenta kompetencē. Vēl bez tam mēs pieprasām, lai Latvijas nepilsoņiem tiktu piešķirtas tā saucamās pasīvās vēlēšanas tiesības t.i., lai viņi var balsot par deputātu kandidātiem pašvaldību vēlēšanās. Piemēram, Igaunijā pašvaldību vēlēšanās drīkst balsot ne tikai 80 000 nepilsoņu, bet arī trešo valstu pilsoņi, kam ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja. Arī Nīderlandē un daudzos Vācijas reģionos vietējo pašvaldību deputātus drīkst vēlēt trešo valstu pilsoņi, kuri ir nodzīvojuši valstī 6 mēnešus. Šāda prakse pastāv daudzās valstīs, tikai Latvijas valdība ietiepīgi pretdarbojās tās ieviešanai.

— Pieņemsim, ka Eiropas Parlaments atbalstīs lūgumrakstu. Kas notiks tālāk?

— Latvijas valdība noteikti atkārtoti izplatīs melus. Piemēram, ka šo lēmumu Eiropas Parlamentam ir uzspiedusi “kremļa roka”, ka neviens neizprot Latvijas un Igaunijas unikālo vēsturi, ka, ja ne šodien, tad rīt, nepilsoņi iesēdīsies tankos un pievienos Latviju Krievijai, kā tas notika Krimā. Tas viss, protams, ir slima suņa murgi, un mēs to saprotam. Pastāv bailes no nepilsoņiem, kuru Latvijā ir 240 000, bet Igaunijā – 80 000. 1993. gadā attiecīgi bija 800 000 Latvijā un 200 000 Igaunijā.

Ar katru gadu nepilsoņu kļūst mazāk: ļaudis naturalizējas, pieņem citu valstu pilsonību vai dodas aizsaulē, taču problēma netiek risināta. Var apstiprināt striktu dokumentu, taču, ja nacionālajām valdībām nav politiskās gribas, tad situācija turpinās iestigt dziļāk purvā. Šo jautājumu jau sen vajadzēja atrisināt, jo tā ir Eiropas līmeņa problēma.

— Latvijas prezidents Raimonds Vējonis nāca klajā ar automātiskās pilsonības piešķiršanas iniciatīvu Latvijas nepilsoņu bērniem, kas dzimuši pēc 1991. gada. Kā jūs vērtējat šo iniciatīvu?

— Prezidents nepateica neko jaunu. Par to jau ir runājuši daudzi: ekspremjers Andris Bērziņš, eksprezidente Vaira Vīķe Freiberga. Šī iniciatīva sastapās ar milzīgu pretdarbību no Nacionālās apvienības VL – TB/LNNK puses, kura uzreiz paziņoja, ka parlamentārajam vairākumam nav tiesību mainīt pilsonības likumu.

Bet tas taču attiektos uz 100 bērniem gadā. Kaut kāds murgs!

— Kā rīkosieties neveiksmes gadījumā?

— Ja mūsu lūgumrakstu noraidīs, gatavosim un iesniegsim jaunus. Mums ir doma iesniegt 100 nepilsoņu lūgumrakstus par godu Latvijas un Igaunijas valsts simtgadei, kas tiks atzīmēta nākamgad. Pamatojoties uz Lūgumrakstu komitejas noteikumiem iniciatīvas izskatīšanai Eiropas Parlamentā pietiek ar viena cilvēka parakstu. Atstāt zem lūgumraksta savu parakstu varu, piemēram, es vai jebkurš Latvijas, vai Igaunijas nepilsonis, vai pat Kambodžas pilsonis, kurš dzīvo Latvijā. Šobrīd 4 etniskie krievu eiroparlamentārieši atbalsta mūsu lūgumrakstu. Turklāt agrāk nebija tik daudz deputātu, kas ar simpātijām attiektos pret nepilsoņiem un atbalstītu nepilsoņu tiesību paplašināšanu. Šie politiķi nav saistīti ar Krieviju un viņi nezina krievu valodu, taču uzskata šo situāciju par netaisnīgu.

— Latvijas valdība esošajos apstākļos uzskata par taisnīgu nepilsoņu naturalizācijas procesu. Vai Latvijas valdībai ir taisnība?

— 2000. – 2001. gadā katru gadu naturalizējās 15 000 cilvēku. Tagad gada laikā naturalizējas ap 1000 cilvēku. Ja tā turpināsies, tad pēc 240 gadiem Latvijā izzudīs pēdējais nepilsonis. Ar nosacījumu, ka divu nepilsoņu ģimenē nedzims bērni. Es tik ilgi nedzīvošu! Arī mani bērni un mazbērni tik ilgi nenodzīvos! Šis jautājums ir jārisina tagad! Turklāt naturalizējoties ir noteikti likuma ierobežojumi. Piemēram KGB/NKVD poliklīnikas medmāsa nekad nesaņems atļauju naturalizēties, kaut gan viņas pienākumos ietilpa vakcinēšana, un viņa neizsūtīja latviešus uz Sibīriju 1941. – 1949. gadā. Latvijas valdība apgalvo, ka nepilsoņiem ir tādas pašas tiesības kā pilsoņiem, taču tie ir meli! Šobrīd Latvijā pastāv 80 atšķirības nepilsoņu un pilsoņu tiesībās. Šis saraksts visu laiku mainās: atsevišķas normas tiek atceltas, to vietā parādās jaunas. Nepilsonis, piemēram, nedrīkst strādāt par pilotu, ugunsdzēsēju, policistu, juristu, advokātu, tiesnesi, prokuroru, par valsts ierēdni, strādāt pašvaldībā, dienēt armijā, nedrīkst ieņemt armijā pat civilo amatu, piemēram, būt par pavāru kazarmā. Kāds varēja būt iemesls tādam likuma aizliegumam? Ko tas nepilsonis tur varētu izdarīt? Iebērt karavīriem indi ēdienā? Tie ir pilnīgi nepamatoti aizliegumi!

Tagad nepilsoņi nevar ieņemt skolas direktora vietu. Nevis kara vai slepenās skolas direktora vietu, bet gan parastās – vispārizglītojošās skolas, kur bērni mācās reizināt! Tos nepilsoņus, kuri jau strādā par direktoriem par laimi neatlaidīs. Starp citu nekādu atvieglojumu nepilsoņiem nav! Viņi maksā nodokļus, tāpat kā visi pārējie. Vienā no ASV vēstures periodiem bija brīnišķīgs lozungs: “No Taxation Without Representation”, tulkojumā tas nozīmē: bez pārstāvniecības valsts orgānos nav nodokļu. Vairāki sabiedriskie aktīvisti pirms dažiem gadiem mēģināja iesniegt lūgumrakstu par nepilsoņu tiesībām Latvijas parlamentā. Lai gan zem lūgumraksta daudzi cilvēki bija atstājuši savus parakstus, parlaments to neizskatīja.

— Viena no ļoti aktuālām tēmām Eiropas Savienībā ir bēgļi. Kā jūs vērtējat ES migrācijas politiku un Latvijas aktivitātes bēgļu uzņemšanā?

— Pirmkārt, Latvijas kvota ir piliens jūrā, īpaši, ja salīdzinām ar Vāciju, kur dzīvo 80 miljoni iedzīvotāju un kura de facto ir jau izmitinājusi pie sevis 1 miljonu cilvēku. Vācijā katrs astoņdesmitais ir bēglis, bet pie mums pat katrs tūkstošais tāds nebūs. Otrkārt, Eiropas Savienības migrācijas politika ir viena no pēdējā laika lielākajām kļūdām. Esmu bijis bēgļu nometnē Balkānos, pārvietoto personu nometnē Sīrijā, nesen viesojos Pakistānā, kur 10 km attālumā no Pešāvaras, atrodas nometne, tajā ir pabijuši 25 miljoni bēgļu no Afganistānas.

Eiropas Savienība daudzās pasaules vietās ir ienesusi karu. Tā bija apzināta, atsevisķu stipru ES dalībvalstu, politika. Tie simti bēgļu, ar kuriem es runāju, neteica, ka ir vēlējušies aizbraukt prom uz Eiropu. Šie ļaudis grib, lai viņu ciemati un pilsētas tiktu atbrīvotas, viņi necer uz Angelas Merkeles solītajiem pabalstiem. 1,5 – 2% bēgļu, kas ir ceļā uz Eiropu, saistīti ar teroristiskajām organizācijām. Viņi var tikt pakļauti propagandai, viņiem var būt nosliece uz teroraktu veikšanu. Kāpēc šie ļaudis kļūst par radikāļiem un nepieņem Eiropas vērtības? Tāpēc ka viņi labi atceras kā eiropiešu lidmašīnas un karavīri bombardēja viņu mājas. Turklāt bēgļu pārvietošana ir kļuvusi par ienesīgu biznesu kontrabandistiem. Tiem, kas vēlas šķērsot Vidusjūru un sasniegt Eiropas Savienības krastus, jāsamaksā no 2 līdz 6 tūkstošiem eiro. Cilvēki maksā! Rodas jautājums: kurš no viņiem ir īsts bēglis, bet kurš – ekonomiskais migrants.

Saskaņā ar Eirokomisijas ziņojumu šobrīd ES teritorijā klusiņām mitinās un cenšas nenokļūt redzeslokā 4 miljoni ekonomisko migrantu. Viņi strādā, saņem neoficiāli naudu, viņiem nav nekādu sociālo garantiju. Viņi atrodas radikalizācijas riska ietekmē un var kļūt par potenciāliem ISIS atbalstītājiem. No vienas puses es saprotu bailes, kas ir saistītas ar šiem cilvēkiem, no otras puses – mēs esam ļoti vainīgi viņu priekšā, jo nacionālo parlamentu un valstu līmenī atbalstījām mūsu karavīru piedalīšanos kaujas operācijās šo ļaužu dzimtenē. Radikālie islāmisti, diemžēl, to nekad nepiedos. Viņiem ir valstu saraksts, kuras tiek uzskatītas par vispasaules “kalifāta” ienaidniekiem. Latviju no teroraktiem pagaidām glābj vien tas, ka esam maza, nabadzīga un mazapdzīvota valsts, jo rezonanse nebūtu tik liela kā, piemēram, Parīzē vai Berlīnē.

— Nesen pēc jūsu biroja pasūtījuma tika veikta aptauja “NATO un sankcijas Latvijas iedzīvotāju vērtējumā”. Kāpēc izlēmāt veikt šādu pētījumu, kādi ir galvenie secinājumi?

— Valdība vienmēr ir teikusi, ka vairums iedzīvotāju atbalsta solidaritāti ar Briseles sankcijām attiecībā pret Krieviju un NATO klātbūtni šeit. Es gribēju pajautāt pašiem cilvēkiem, ko viņi domā. Tāpēc mēs ar kolēģi Janu Toom organizējām aptauju Latvijā un Igaunijā, uzdodot vienus un tos pašus jautājumus. Noskaidrojās, ka, piemēram, 40% etnisko latviešu uzskata, ka NATO klātbūtne apdraud drošību, tāds pats daudzums latviešu iestājās pret sankcijām pret Krieviju, 70% krievu un latviešu ir neapmierināti ar attiecībām ar Krieviju. Secinājums: ir jārīkojās! Mums ir jāsper pirmais solis, jo mēs taču pirmie uzlikām sankcijas mūsu ilggadējam ekonomiskajam partnerim. Var nemīlēt Krieviju, nepieņemt pareizticību, smieties par krievu valodas skanējumu un nesaprast kāpēc 9. maijs krievu cilvēkam ir svēta diena, bet katram, pat kritiski noskaņot cilvēkam, ir jāsaprot, ka uzturēt tirgus attiecības ar Krieviju ir izdevīgi; tas taču milzīgs tirgus! Diemžēl pēdējie gadi attiecībās ar Krieviju ir pārpilni ar zaudētām iespējām. Krievijas atbildes sankcijas nodarīja lielu postu gan Eiropas Savienības, gan Latvijas lauksaimniecībai. Diemžēl, sankciju triecienu visvairāk izjūt tieši vienkāršie cilvēki. Kad es atbraucu uz Krieviju, cilvēki, kuri pirms neilga laika sirsnīgi atsaucās par Jūrmalu, RAF rūpnīcu un šprotēm, ļoti kritiski izteicās par manu valsti. Man ir ļoti skumji, ka mēs kā valsts 2-3 gadu laikā esam tik ļoti sabojājuši iespaidu par sevi.

— Kādas noskaņas ir vērojamas Eiropas Parlamentā attiecībā pret Krieviju?

— Sankciju pret Krieviju atcelšana ir politiskās gribas jautājums. Vai atradīsies stiprs un izturīgs cilvēks, kurš spētu pateikt “nē”? Diemžēl Latvijā nav vērojama šāda politiskā griba. Arī Eiropā pagaidām visi baidās atzīt kļūdu, un plecu pie pleca, katru pusgadu, balso par sankciju pagarināšanu pret Krieviju. Ja politiskā griba parādīsies, sankcijas tiks atceltas. Kad tas notiks? Iespējams, šogad. Ļoti daudz kas būs atkarīgs no vēlēšanām Francijā un Vācijā.

Laikam ir jāsagaida ekonomiskā krīze, lai mēs beigtu spļaudīties Krievijas virzienā un atliktu malā problēmas, kuras nevaram atrisinām, piemēram, Krimu. Ir skaidrs, ka Angela Merkele un Vladimirs Putins nekad nevienosies Krimas jautājumā. Taču šo problēmu var nolikt malā un runāt par lietām, kurās mēs varam vienoties.

— Nesen jūs izteicāties, ka neredzat jēgu NATO pastāvēšanai. Kā nonācāt pie tāda secinājuma?

— NATO nav atrisinājusi nevienu krīzi: ne Afganistānā, ne Irākā. Alianse pieņēma lēmumu neiejaukties Lībijas situācijā, kur šobrīd notiek pilsoņu karš un valsts kā tāda nepastāv. Mēs regulāri dzirdam mantru, ka NATO ir mūsu drošības garants. Mūsu aptauja parādīja, ka teju puse Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju netic, ka gar Krievijas robežām maršējoši Kanādas, ASV un Polijas karavīri spēs vairot drošību. Es uzskatu, ka Ziemeļatlantijas Līguma organizācija ir izdzīvojusi sevi. Tā ir vai nu jālikvidē, vai jāpārveido. Milzīgie izdevumi, kuri smacē nost tik mazas un nabadzīgas valstiņas, kāda ir Latvija, nesniedz nekādus rezultātus. NATO ir lielas krīzes priekšā. Vai nu, kā teicis J. Rainis, “pastāvēs, kas pārvērtīsies”, vai nu organizāciju gaida sabrukums.

— Atgriezīsimies Latvijā. Kā jūs vērtējat Nacionālās apvienības deputāta Edvīna Šnores izteikumus, ka valsts krievvalodīgie iedzīvotāji ir kā utis, no kurām grūti atbrīvoties.

— Es neesmu ārsts, bet man ir aizdomas, ka viņš nav psihiski vesels cilvēks. Viņa idejas atbalsta niecīga Latvijas iedzīvotāju daļa, vismazākā etnisko latviešu daļa. Bet, kā tas ir ierasts, tieši neglītās ziņas ātrāk par labajām izplatās un ciešāk iesēžas prātos.

Sabojāt attiecības ir ļoti viegli, turpretī, lai tās uzlabotu, nepieciešami gadi un lielas pūles. Pārraut ilglaicīgas saites ir viegli, bet Latvijas zemniekiem atgriezties Krievijas tirgū būs ārkārtīgi grūti, iespējams, pat neispējami, tajā formātā, kāds tas bija pirms 5 – 10 gadiem. Pasaule nestāv uz vietas! Ar saviem izteikumiem Šnore aizvainoja ne tikai Krievijas ļaudis, bet arī Latvijas krievus. Tostarp viņš dziļi aizskāra arī tos krievu cilvēkus, kuri lepojas, ka ir Latvijas pilsoņi, ka šī valsts ir viņu dzimtene. Tas taču ir naids pret savu kaimiņu, ar kuru tu katru rītu sveicinies kāpņu telpā. Tas ir spļāviens šī kaimiņa dvēselē.

Intervēja Marija Ivanova.

Avotshttp://tass.ru/opinions/interviews/4340085

 

Comments
Office