“Mežarūķu fabrika” par mūsu naudu

“Mežarūķu fabrika” par mūsu naudu

Eiropā jaunas modes tendences, – cīņa ar fake news un nepatiesām ziņām no Krievijas. Apkarotājus var iedalīt divās daļās: vieni grib oponentiem aizbāzt muti, otriem vajag naudu.

Lai cīnītos, tiek veidoti interneta portāli, ražoti pētījumi, organizētas konferences. Produkts parasti sanāk ne tikai tendenciozs, bet arī bezjēdzīgs. Tas it kā tiek adresēts cilvēkiem, kuri ir potenciālie viltus ziņu upuri. Atklāšu jums briesmīgu noslēpumu: šie ļaudis neapmeklē pašaizliedzīgo fake news apkarotāju portālus, nelasa viņu pētījumus un nedzer kafiju konferencēs.

Rezultātā sanāk savdabīgs burbuļators, kurš, radot skaņas, vibrējot un daudzkrāsaini spīgoļojot, apēd miljoniem eiro, un neko jēdzīgu nerada. Tas apmierina politiķus, kuri demonstrē brāzmainas aktivitātes, dalībniekus, kuri saņem algu un grantus. Taču paliek atklāts jautājums: vai nodokļu maksātājiem arī ir jājūtās tikpat apmierinātiem?

Šīs sistēmas nepilnība slēpjas faktā, ka tā tiek būvēta pamatojoties uz pārliecību, ka cilvēki ir dumji, – garīgi atpalikusi masa, kura nespēj atšķirt mītus no realitātes. Lai šis ganāmpulks nenokļūtu oponentu rokās (jo oponentiem ir “troļļu fabrikas”), kā pretsvars ir jāizveido “mežarūķu fabrika”; un problēma ir atrisināta! Ganāmpulks atgriežas aizgaldā un, priecīgi maudams, zelē lopbarību.

Ja jums šķiet, ka Latvijā ir pieņemts likums par mazākumtautību skolu pāreju uz apmācību latviešu valodā, tā ir Kremļa propaganda. Ja jums šķiet, ka Latvijā pastāv 14% iedzīvotāju-nepilsoņu, kuriem ir liegtas tiesības piedalīties vēlēšanās, tā ir Eiropas demokrātijas nomelnošana. Neticiet tam, ko jūs redzat, ticiet “mežarūķu fabrikai”, un pār jums nāks apgaismība.

Tieši šajā ačgārnajā loģikā slēpjas problēma. Atlabšanas recepte varētu būt tāda: mazāk melu, nepieļaut problēmu ignorēšanu, divkosību un manipulēšanas mēģinājumus. Rūpēties par informētību, piedāvāt saprātīgas idejas, sasāpējušu problēmu risinājumus, saturīgu diskusiju un cieņu pret cilvēkiem. Ja nē, tad, dārgie mežarūķi, skalojiet smadzenes ar savu burbuļatoru par savu, nevis mūsu naudu.

Pa to laiku

Līdz asarām acīs blenžot Austrumu virzienā, “cīnītāji” ir palaiduši garām Rietumos samilzušo problēmu. Cambridge analytica neatļauti izmantoja 50 miljonu Facebook lietotāju personīgo informāciju, lai pirms ASV prezidenta vēlēšanām katram no šiem lietotājiem atsūtītu speciāli piemērotu reklāmu. Līdz ar to nākas secināt, ka tieši šī aktivitāte palīdzēja Donaldam Trampam ieņemt Baltā nama saimnieka krēslu un nevis Krievijas iluzorā iejaukšanās vēlēšanu norisē.

Informācijas giganti Google, Facebook, Microsoft, Apple, Amazon iekrājuši milzīgu informācijas apjomu par saviem lietotājiem. Viņi zina par mums vairāk nekā speciālie dienesti. Viņi zina ar ko un cik bieži mēs sazināmies, kā pārvietojamies, ko iegādājamies, ko meklējam un daudz ko citu. Mēs paši nododam viņu rokās informāciju par sevi un aktualizējam to. Tam, ka mūsu dati var tikt izmantoti, mēs piekrītam profila izveides brīdī.

Minētie uzņēmumi ir amerikāņu, un eiropiešu dati glabājas arī ASV. Amerikā datu aizsardzības likumi ir ļoti vāji. Pirms pāris gadiem Eiropas Savienības Tiesa norādīja, ka ASV nevar tikt uzskatīta par drošu eiropiešu datu aizsardzības vietu. Tomēr Eiropas Komisija, negribēdama strīdēties ar amerikāņiem, neieņem striktu nostāju, – ja amerikāņi kaut ko negrib, Komisija neuzstāj.

Ar datu drošību un atklātību saistītās dīvainības Eiropas politikā spilgti izgaismo attieksme pret sabiedrības informatoriem. Ja Edvards Snoudens nokļūtu kādā no Eiropas Savienības valstīm, viņu nekavējoši izdotu ASV, kur Snoudenam tiktu piespriests mūža ieslodzījums. Visnotaļ savāda nostāja, ņemot vērā to, ka Snoudens atklāja eiropiešiem ASV speciālo dienestu masveida informācijas vākšanas metodes un Eiropas līderu telefonsarunu noklausīšanās nianses. Analoģiska attieksme ir arī pret Džulianu Asanžu, kuru Lielbritānijas valdība jau daudzus gadus uzpasē pie Ekvadoras vēstniecības Londonā, lai izdotu viņu ASV. Asanžs caur portālu Wikileaks atklāja lielu apjomu nepatīkamas informācijas, tostarp par Irākas kampaņu un par to, kā daudzu valstu valdības krāpj sabiedrību.

Pieņemsim, ka viņi ir slikti, un ir jāsoda par slēptu, lai arī sabiedrībai vērtīgu, datu publiskošanu. Bet, ja Facebook atdod desmitiem miljonu lietotāju datu politiskas manipulācijas mērķiem, sanāk, ka tas tomēr nav nekas Tāds! Kuram negadās?! Sankcijas pret uzņēmumu netiek pielietotas un kriminālatbildība nedraud.

Vai bīstamāki ir hakeri, kuri mēģina iegūt informāciju vai tomēr informācijas gigantu politika, kuru rīcībā ir fizisko personu un uzņēmumu dati. Šos datus viņi izmanto paši, nodot un pārdot tālāk trešajām personām vai speciālajiem dienestiem, kuri to izmanto ne vienmēr godīgi.

Šobrīd Eiropas Savienībā notiek stingrāku likumdošanas normu izstrāde un ieviešana, tā skars datu aizsardzību un uzglabāšanu Eiropā. Tajā pašā laikā lielākā daļa eiropiešu datu glabājas ASV, kur tiek pieļauta brīva to izmantošana.

Ja Eiropas Komisija vēlas būt patiesa un taisnīga, ir jaizvirza minētajām kompānijām ultimāts vai jāglabā eiropiešu dati Eiropā, kur tie tiks aizsargāti atbilstoši Eiropas likumam. Ja dati tiek glabāti citur, jāpiemēro tikpat droša aizsardzība kā Eiropā. Vēl bez tam ir jānodrošina to sabiedrības informatoru un žurnālistu aizsardzība, kuri dara sabiedrībai zināmus vērienīgus kaitējumus. Un pats galvenais – ir jāievieš kārtība domās un jābūt secīgiem savā rīcībā.

Comments
Office