Oops… sorī! Kaut kā nesanāca! Andreja Mamikina nedēļas komentārs

Oops… sorī! Kaut kā nesanāca! Andreja Mamikina nedēļas komentārs

Kad ej tur, nezin kur, tad var atnākt vis-kaut-kur. Nesenā Latvijas premjerministru diskusija līdzinājās kolektīvam psihologa apmeklējumam, kurš izkristalizēja Latvijas politikas galveno kaiti – konkrētu mērķu hronisku trūkumu.

Sākumā bija gaišs mērķis iestāties Eiropas Savienībā. Prātā nāk paralēle, – ja kāp iekšā autobusā, tad parasti zini kurā virzienā tas brauc, kur tieši vēlies nonākt un cik maksā autobusa biļete. Mūsu gadījumā savu mērķu nebija. Eiropas Savienības autobuss kustās haotiski, zaudējot detaļas pagriezienos, un daudzie šoferīši nevar savā starpā vienoties par virzienu.

NATO iestājāmies, lai justos drošībā. Galu galā sirdsmiera vietā ir paniskas bailes. Tūlīt mums bruks virsū! Mierināt nespēj ne NATO karavīru klātbūtne Latvijā, ne solidaritāte, ne fakts, ka NATO valstis tērē militārajām vajadzībām 13 reizes vairāk nekā Krievija.

Vēl viens mērķis ir latviešu valodas un kultūras saglabāšana cauri gadsimtiem. Diemžēl neviens no bijušajiem premjeriem nezināja kā šo mērķi sasniegt. Turklāt iedzīvotāju skaits viņu pienākumu pildīšanas laikā mērķtiecīgi samazinājās.

Pagājis ceturtdaļgadsimts! Jau vajadzēja nonākt pie atklāsmes, ka pievienošanās starptautiskām organizācijām neglābj no neirozēm. Piederība tām ir līdzeklis, nevis mērķis.

Valsts pastāv ne tāpēc, lai realizētu atsevišķu personu ilūzijas, bet lai īstenotu konkrētas sabiedrības intereses gan sociālās labklājības jomā, gan veicinātu ekonomisko attīstību, gādātu par drošības sajūtu, kvalitatīvu izglītību un medicīnu.

Ir jānolaižas uz zemes un jārisina konkrēti uzdevumi. Pastāv strikti veiksmes rādītāju kritēriji. Izglītībā, piemēram, tā ir Starptautiskā skolēnu novērtēšanas programma PISA, arī mūsu augstskolu vieta kvalitatīvāko Eiropas augstāko izglītības iestāžu reitingu tabulās. Medicīnā, savukārt, tas ir nāves gadījumu skaits dzemdībās, iedzīvotāju dzīves ilgums u.c.

Dzīve ir pārāk īsa, lai izšķērdētu to fantāzijās un bailēs no svešiem fantomiem, un lai galu galā dzirdētu no novītušu premjeru mutēm: “Oops… sorī! Kaut kā nesanāca!”

Comments
Share
Office