Sankcijas pret Krieviju, visdrīzāk, netiks pagarinātas

Sankcijas pret Krieviju, visdrīzāk, netiks pagarinātas

Andreja Mamikina runa X Eiropas Krievu forumā, 2016. gada 5. decembrī, Briselē.

Cienījamie foruma dalībnieki!

Pirms runāt par attiecībām starp ES un Krieviju, ir jāsaprot, kādi ir patiesie Eiropas Savienības ārpolitiskie motīvi. Vai ES dzinulis ir vērtības vai pragmatiskas intereses? Ja Eiropas ārpolitika ieskatītos spogulī, ko tā ieraudzītu?

Eiropas Savienības ārpolitikai nav kopējas gribas. Pastāv 28 dalībvalstu sava veida interešu kopums. Tas viss izskatās apmēram tā: viena kāja spiež grīdā gāzes pēdāli, bet otra – bremzes. Mašīna nebrauc un nestāv, tā savādi raustās. Lai prognozētu “dejojošās” mašīnas tālāko rīcību, jāizprot visu 28 dalībvalstu motivācija. Ja jūs publiski pajautāsiet Eiropas politiķiem, kādi motīvi tos vada, viņi atbildēs: “Protams, ka mūs vada vienotas, demokrātiskas vērtības! Tās mums ir ļoti svarīgas!” No otras puses, aizkulisēs bieži notiek pragmatiski “darījumi”, kuros par kopīgām vērtībām neviens pat neatceras.

Nesakritība starp publisko un iekšējo nostāju rezultējas problēmās. Ja esi par vērtībām, tev jābūt gatavam upurēt intereses, pirmkārt, savējās, nevis svešas. Kaut kam tādam Eiropas valstis vēl nav gatavas.

Minēšu atsevišķus pragmatiskās attieksmes piemērus. ES valstu attieksme pret cilvēktiesību jautājumu Ķīnā ir tik maiga un neuzmācīga, ka brīžiem atgādina erotiskus glāstus, nevis principiālu kritiku. Nu, parādi savus principus, uzsit dūri galdā un noskaldi: “Kamēr nebūs atbrīvoti visi politiski ieslodzītie, Ķīnas precēm tiks ierobežota piekļuve Eiropas tirgum!” Taču realitātē tā nenotiek! Jaudīgais trumpis – piekļuve Eiropas tirgum – tiek iemainīts nevis pret demokrātijas veicināšanu Ķīnā vai Tibetas neatkarību, vai Taivānas drošību, bet gan pret Eiropas biznesa piekļuvi augošajam Ķīnas tirgum. Tā ir visnotaļ praktiska pieeja, bet tai nav nekāda sakara ar principiem.

Pavisam svaigs piemērs – Turcija! Eiropas politiķi ir atkarīgi no Erdogana. Ja Turcijas līderis sarīkos “atvērto durvju dienu” tur mītošajiem bēgļiem, tad neapmierinātie vēlētāji ar vienu vēzienu aizslaucīs prom Eiropas politisko eliti tuvākajās vēlēšanās. Tāpēc ne parlamenta deputātu aresti, ne desmitiem tūkstošu politiski ieslodzīto un opozīcijas plašsaziņas līdzekļu slēgšanu, ne politiskas nokrāsas masveida atlaišanas no darba, ne represijas kurdu rajonos, netraucē ES vadībai runāt par bezvīzu režīmu un ES – Turcijas muitas preferencēm. Redzam atkal ļoti praktisku pieeju!

Sankcijas pret Krieviju tika pasludinātas par principiālām. Izrādās, arī principialitātei ir precīzas robežas. Enerģijas nesēju iepirkšana Krievijā turpinās, vēl jo vairāk, notiek karsti strīdi – caur kurām ES dalībvalstīm turpinās plūst Krievijas gāze. Vairumā gadījumu konfliktējošo valstu līderi strīdās nevis par atteikšanos no Krievijas gāzes, bet gan par to, lai gāzes tranzīts ietu cauri viņu valstu teritorijām. Konfliktējošie protestē tikai pret projektiem, kurus lobē viņu konkurenti.

Motivācijai pret Krieviju ir arī pragmatiski aspekti. Piemēram, atsevišķu Austrumeiropas valstu baiļu faktora ekspluatēšana. Ir politiķi, kuri tādā veidā nopelna sev politiskos punktus. Šaubos, vai, piemēram, Polijas valdība, kas tiek nemitīgi kritizēta ES iekšienē par likuma varas un cilvēktiesību pārkāpumiem, parūpētos par šo aspektu ievērošanu ārpus Eiropas Savienības saimes. Patiesībā Polijas valdība iestājas par sankcijām pret Krieviju, jo poļu vēlētāji baidās un ienīst Krieviju vēsturisku un ģeopolitisku apsvērumu dēļ. Pareizi ekspluatējot poļu neviennozīmīgās jūtas, tās var pārvērst vēlētāju balsīs nākamajās vēlēšanās. Lūk, vēl viena pragmatiska rakstura interese!

Ir pamatotas aizdomas, ja Krievijas tirgus būtu tik liels kā Ķīnas vai arī, ja no Krievijas būtu atkarīgs – cik miljonu bēgļu ieplūstu Vācijā pirms nākamajām Parlamenta vēlēšanām, nekādu sankciju nebūtu. Šobrīd pragmatiskā motivācija “pret” sankciju atcelšanu pret Krieviju manāmi nomāc pragmatisko motivāciju “par”.

Vēl viens Eiropas “principiālās” rīcības iemesls ir ASV. Vairākus desmitus gadu ASV un ES mocīja mazo Kubu. Vesela kubiešu paaudze, kuras interesēs it kā rīkojās rietumu valstis, uzauga un nodzīvoja mūžu zem sankciju sloga. Eiropa ilgi sekoja šim “principiālajam” virzienam. Pēkšņi ASV prezidents Baraks Obama nāca klajā ar sankciju atcelšanas iniciatīvu. Kas notiek Eiropā? Acumirklīga politiskās nostājas maiņa Kubas jautājumā! Izrādījās, ka arī šajā aspektā nav ne miņas no “principialitātes”, gadiem bijusi tikai viena motivācija – nesastrīdēties Kubas dēļ ar savu sabiedroto – ASV.

Iedomāsimies, ka Donalds Tramps izpildīs savu priekšvēlēšanu solījumu un sāks sakārtot attiecības ar Krieviju. Atkal ir pamatotas aizdomas, ka, visdrīzāk, ES sankcijas pret Krieviju netiks pagarinātas. Sankciju atcelšanas iniciatores būs ES valstis, kam ir darījumu intereses ar Krieviju un to dalībvalstu līderi, kuri nevar nopelnīt politiskos punktus kultivējot konfliktus ar Krieviju.

Eiropas politiķiem vajadzētu mazāk skatīties Holivudas grāvējus par citplanētiešiem, kuru iebrukumu, viņuprāt, tie atvaira. Eiropas politiķiem vajadzētu biežāk ieskatīties spogulī, no kura, drīzāk, pretī raudzīsies merkantils buržuāzijas pārstāvis, nevis principiāls cīnītājs par taisnīgumu. Sankciju piemērošanu vai atcelšanu nosaka tikai intereses, nevis principi. Eiropas līderiem ir jāatzīstas sev! Ir jāsaskaņo vārdi ar darbiem, jo izteiktais falšums tracina daudzus ne vien Eiropā, bet arī ārpus tās. Turklāt tracina tik ļoti, ka eiropieši soda savu politisko eliti vēlēšanās un referendumos par meliem, divkosību un izlikšanos.

Comments
Office

Leave a reply