Trauksmes sirēnas kauc arvien skaļāk

Trauksmes sirēnas kauc arvien skaļāk
Attēls: www.pravda-tv.com

Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības, ārpussistēmas partiju popularitātes pieaugums, migrācijas krīze – lūk slimības simptomi, ar kuru ir aplipinājusies Eiropas Savienība. Kaites nosaukums ir kopējo vērtību krīze.

Neviena sabiedrība – pat zemūdens makšķerēšanas biedrība, dzīvokļu īpašnieku apvienība, politiska partija vai valstu savienība – nevar pastāvēt bez kopēja mērķa. Eiropas Savienības dalībvalstīm ir jābūt apvienotām kopēja labuma gūšanai, balstoties uz vienotām vērtībām. Ja šī vērtību “cementa” nebūs, ēka var sabrukt.

Eiropu veido nelielas valstis. Katrai atsevišķi ir grūti konkurēt ar tādiem gigantiem, kā ASV, Ķīna, Krievija vai Indija. Lielā politika atgādina sumo cīņu, kur svaram ir nozīme. Valsts ar lielu teritoriju, prāvu iedzīvotāju pulku, varenu iekšējo tirgu, stipru armiju un vērā ņemamiem dabas resursiem iegūst caurlaidi augstākajā līgā. Pat vislielākajai Eiropas Savienības valstij, Vācijai, vienai pašai nav pietiekami liela svara. Tikai apvienojoties kopā Savienības dalībvalstis iegūst pietiekamu autoritāti, lai pārliecinoši iesoļotu augstākajā spēlētāju līgā un no līdzvērtīgām pozīcijām konkurētu ar citiem gigantiem.

Izdevīgums, pats par sevi, ir nepietiekams arguments. Nepieiešamas kopīgas vērtības, kuras stiprina savienību. Šeit viss ir kā laulībā: ar dzimtas turpināšanu, abu laulāto budžetu apvienošanu un saimniecības uzturēšanas atvieglojumiem vien ir par maz, lai ģimene būtu laimīga un ilglaicīga. Ir vajadzīga vēl mīlestība, maigums, rūpes vienam par otru un dvēseļu radniecība. Laulība, kas balstītā kailā aprēķinā, ātri izjūk.

Formāli ES vērtības ir ierakstītas līgumā. Tās ir: cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums. Uz papīra viss izskatās glīti, bet reālajā dzīvē ES nav pat mehānisma, kurš kontrolētu cilvēktiesību ievērošanu. Kandidātvalstij ir pienākums tās ievērot, stājoties Savienībā, pretējā gadījumā, tā netiks uzņemta saimē. Taču kad esi ticis iekšā, var atslābt. Valsti, kura pārkāpj cilvēktiesības, praktiski nav iespējams sodīt.

Ar tiesiskumu ir tieši tāpat. Piemēram, Polijas valdība grib pakļaut sev tiesu sistēmu. Par tādu pārkāpumu Eiropas Savienībā ir paredzēts soda mehānisms, taču tas nestrādā. Publisks nosodījums ne Polijas, ne Ungārijas līderus nebiedē, viņi pat nopelna politiskos bonusus, rādot pigu “Briseles birokrātijas diktātam”.

Savukārt Austrumeiropas nacionāļi vēl pavisam nesen turēja pigu kabatā un mīļi smaidīja, maldinot Rietumu liberāļus. Tagad piga ir izvilkta dienas gaismā un demonstrēta pasaulei. Par kopējām vērtībām var būt tikai tās, kuras ievēro un ciena visi dalībnieki, pretējā gadījumā tās nav kopējas.

Vienā no Eiropas Parlamenta konferencēm dzirdēju apgalvojumu, ka ES ir demokrātijas vērību glabātāja. Tādam rezumējumam es nepiekrītu. Jaunzēlande, Austrālija, Šveice, Norvēģija nav ES dalībvalstis, bet ir daudz demokrātiskākas par Austrumeiropu. Lielbritānija, pametot ES saimi, arī neriskē kļūt par diktatūru. Tas nozīmē, ka ES līgumā uzskaitītās vērtībās nebūt nav unikālas. Uz viena svaru kausa ir ES dalībvalsts Polija, kura neievē tiesiskumu, bet uz otra – Norvēģija, kura ir demokrātiskuma paraugs. Salīdziniet paši!

Ja kopējas vērtības Eiropas Savienībā tuvākajā laikā netiks atrastas, tad ES nākotne ir apdraudēta. Vērtības nevar pataustīt vai nosvērt, taču to neesamība var rezultēties nopietnās sekās.

Lielbritānijas izstāšanās no ES ir spilgts piemērs. Briti nolēma aiziet, jo nacionālās identitātes saglabāšana un atmiņas par impērijas laikiem viņiem ir svarīgākas.

Eiropā liela vēlētāju daļa sāka balsot par populistiem. Bieži tas tiek izskaidrots tehnoloģiski: vēlētājiem viss patika, bet pēkšņi uzradās veikli populisti un nozombēja tautu. Tādā veidā tiek jauktas sekas ar iemeslu. Ļaudis sajuta, ka kaut kas notiek nepareizi. Arvien augošā tautas neapmierinātība radīja pieprasījumu, kuru apmierināja populisti.

Visgrūtāk ir noformulēt to, ar ko ir neapmierināti Eiropas Savienības iedzīvotāji. Ņemsim par piemēru mūsu Latviju. Ārēji viss izskatās apmierinoši, pirms iestājas ES, tika izvērtēta Latvijas atbilstība Savienības vērtībām. Ievērojamai iedzīvotāju daļai, nepilsoņiem, nav tiesību piedalīties vēlēšanās. Joprojām, pēc 14 gadiem (!) Eiropas Savienības sastāvā. Mazākumtautību skolas faktiski tiek likvidētas neskatoties uz Latvijas pienākumiem mazākumtautību tiesību aizsardzības jomā. Saeimas deputāti ir apstiprinājuši nemainīgu (!) Konstitūcijas preambulu, ka galvenais Latvijas eksistences mērķis ir latviešu valodas un kultūras saglabāšana. Partiju, kura uzvarēja vēlēšanās, vairākkārt nepieņem pat par jaunāko partneri valdošajā koalīcijā tikai tāpēc, ka par to balso mazākumtautības. Tiek likvidēta ievērojama bankas joma tikai tāpēc, ka tā grib cita valsts – ASV. Daudzi politiskie lēmumi tiek pieņemti nevis politisku un sabiedrisku diskusiju rezultātā, bet gan pie koalīcijas brokastu galda ar partiju sponsoru piedalīšanos. Šo nesakritību virkni varētu turpināt.

Problēma nav ES līgumā ierakstītajās vērtībās, bet gan faktā, ka realitāte atšķiras no teorijas.

Eiropas līmenī arī daudz kropļojumu. Ievērojama varas daļa ir sakoncentrēta neievēlēto superierēdņu rokās. Piemēram, pavisam nesen aiz aizvērtām durvīm, ārpus konkursa par Eiropas Komisijas aparāta ģenerālsekretāru tika iecelts bijušais EK prezidenta palīgs Mārtins Selmajers. Tagad šī superadministratora pakļautībā darbojas 30 000 eiroierēdņu. Neievēlētajam Eiropas Komisijas ģenerālsekretāram ir daudz lielāka reālā vara nekā ievēlētajam Eiropas Parlamenta spīkerim. Tautas neievēlētajam Eiropas Centrālās bankas vadītājam ir daudz spēcīgāki ietekmes līdzekļi uz eirozonu nekā eirokomisāram ekonomikas jomā. Arī šo virkni vēl varētu turpināt.

Ļaudis ceļ nemieru, kad plaisa starp deklarētajām vērtībām un reālajiem darbiem iegūst baisas aprises. Kad viņi saprot, ka piedalās maskarādē, nevis ir patiesas demokrātijas daļa. Tautai rodas vēlēšanās pieaicināt brutālus anti-sistēmiskus nemierniekus. Turklāt vēlētāji nelolo ilūzijas, ka šie dumpinieki uzlabos situāciju. Par viņu virsuzdevumu kļūst ārišķīgo un falšo pelavu izdauzīšana; tas kļūst par vēlētāju īslaicīgu baudu.

Kamēr Eiropas Savienības vadība un dalībvalstu līderi turpinās izlikties, nevis rīkoties, kamēr pasludinātā vērtību sistēma netiks cienīta un ievērota, Eiropas Savienības korpusā turpinās parādīties arvien dziļākas plaisas. Trauksmes sirēnas kauc arvien skaļāk…

Comments
Share
Office