Uzvara pār ļaunumu

Uzvara pār ļaunumu
foto: www.zudusilatvija.lv

Pagājuši 73 gadi kopš beidzies Lielais Tēvijas karš. Karš, kurš norāva maskas un izgaismoja tā laika cilvēkos labo un ļauno, gļēvulību un varonību. Grāmatas “Ļaunuma banalitāte” autore filozofe Hanna Ārente vēroja klātienē gestapo darbinieka Ādolfa Eihmaņa procesu. Eihmanis bija atbildīgais par ebreju iznīcināšanu.

Šajā procesā visi bija sagatavojušies ieraudzīt nezvēru, kuram izdevās realizēt savu sātanisko plānu. Taču pārsteigto klātesošo acu priekšā nostājās izdarīga viduvējība bez vaibstiem. Cilvēks-menedžeris, kuram bija vienalga, ar ko nodarboties – vai atņemt dzīvību simtiem tūkstošu cilvēku, vai vadīt rotaļlietu ražotni. Viņā pat nebija naida pret ebrejiem, kuru izjuta daudzi Hitlera līdzgaitnieki. Eihmanis labi un centīgi pildīja savus ikdienišķos pienākumus un rūpīgi pierakstīja visu dienasgrāmatā…

Otrā Pasaules kara šausmas ir faktā, ka lielākā daļa vācu sabiedrības – miermīlīgie patērētāji, neuzdeva paši sev un varai nekādus jautājumus, viņi vienkārši pildīja pienākumus. Menedžeri cītīgi sekoja nāves nometņu funkcionēšanai, vācu virsnieki, kuri skeptiski attiecās pret nacistu varu, paklausīgi izpildīja nacistu pavēles. Vienkāršie sīktirgotāji kļuva par koncentrācijas nometņu aizrautīgāko apsardzi vai par gestapo darbiniekiem.

Miesnieks nekļuva par bendi acumirklī. Sākumā viņš iesaistījās kādā no nacistu organizācijām, tad viņam piešķīra apsarga amatu, drīz pēc tam viņš piedalījās kā vērotājs spīdzināšanā un nogalināšanā. Galu galā viņam atļāva visu minēto darīt pašam. Tā kā morālie kritēriji izrādījās nestabili un process notika pakāpeniski, cilvēks vienmēr paspēja izdomāt sev attaisnojumu, piemēram, ar atvieglojuma sajūtu pieņēma tēzi par to, ka upuris pats vainīgs, ka ar viņu tā ir izrīkojušies.

Vēsture mums māca, ka civilizācijas aura ap cilvēci ir ārkārtīgi nenoturīga. Ja tā nav nostiprināta ar spēcīgām morāles bruņām, civilizācijas aura noteiktos apstākļos ātri izzūd.

Vienā no sociālās psiholoģijas eksperimentiem dalībniekiem iedeva pulti, kura it kā noraidīja nelielus elektrības sitienus citiem dalībniekiem, ja tie nepareizi atbildēja uz jautājumu. Pēc eksperimenta noteikumiem katru nākamo elektrības sitienu bija jāpastiprina. Patiesībā nevienam ar elektrību nesita, bet eksperimenta dalībnieki to nezināja un savus upurus neredzēja. Vairākums dalībnieku kādā no posmiem atteicās palielināt elektriskās strāvas jaudu, tomēr bija pāris dalībnieku, kuri neapstājās un pastriprināja sitiena spēku līdz 2000 voltu un izrādīja gatavību turpināt iesākto. Uz jautājumu vai viņus nemulsina tas, ka tik spēcīgs sitiens var nogalināt cilvēku, eksperimenta dalībnieki pat nesaprata par ko ir runa. Vēlāk viņi taisnojās, ka esot vien darījuši to, ko viņiem liek. Visskumjākais ir tas, ka no simtiem eksperimenta dalībnieku tikai viens cilvēks ētisku apsvērumu dēļ jau pašā sākumā atteicās sist citiem ar elektrisko strāvu.

Ļaunums var slēpties ne tikai kliedzošos ideologos, bet arī sabiedrības locekļu gatavībā pārkāpt morālajām normām un akli pakļauties manipulācijām, attaisnojot savu rīcību. Vāju iekšējās morāles uzstādījumu un gribas trūkuma dēļ pieklājīgs, sabiedrībā cienījams un reliģiozs cilvēks, kurš mīl savu ģimeni un bērnus, var kļūt par bērnu slepkavu nāves nometnē.

Par varoņiem arī nepiedzimst, par varoņiem kļūst. Padomju Savienībā par varoņiem kļuva vienkārši, ikdienišķos apstākļos nemanāmi cilvēki. Karš norāva maskas gan cienījamiem pilsoņiem, kuri briesmu priekšā salūza un kļuva par kara policistiem, gan no apšaubāmajiem, kuri soda bataljonu rindās kļuva par varoņiem.

Lai riskētu ar savu dzīvību, paslēpjot Sarkanās armijas kareivi, partizānu vai kaimiņus-ebrejus, bija vajadzīga drosme. Atrauti no ģimenes, mājām un aroda, vienkārši cilvēki kļuva par kareivjiem un katru dienu riskēja ar savu dzīvību. Sievietes un pusaudži, katru dienu strādāmi aizmugurē, arī kala uzvara pār nacismu. Viņi visi kļuva par varoņiem, kuri nostājās ļaunumam ceļā.

Lai Dievs nedod mums iet cauri tādiem pārbaudījumiem, kuri nāca pār tā laika paaudzi. Kā rīkotos mēs, ja mums piedāvātu dzīvi un labklājību apmaiņā pret sadarbību ar nacistiem. Vai mēs būtu gatavi atvērt durvis vajātam cilvēkam, ja zinātu, ka paši varam zaudēt brīvību vai dzīvību palīdzot otram?

Tik ekstremālos apstākļos parādās īstā cilvēka seja. Labais un ļaunais nav abstrakti gari, kas piepeši iemājo cilvēkā. Labais un ļaunais jau mīt katrā sabiedrībā un katrā tās loceklī. Ko ekstremālie apstākļi pacels virspusē ir atkarīgs no tā, kas ir mūsu dvēselē, no tā kādi mēs esam patiesībā.

Es un mani bērni atcerēsimies mūsu vectētiņu, kurš, izgājis karu, svinēja uzvaru Berlīnē kopā ar miljoniem tādu pašu vienkāršu ļaužu kā viņš pats. Riskējot ar veselību un dzīvību, viņi apturēja ļaunumu. Lai ieraudzītu varoņus, nav vajadzīgi izskaistināti plakāti. Varoņus var sastapt mājās pāršķirstot fotogrāfiju albumu lapas, kuras glabā atmiņas par mūsu senčiem, kuri izgāja karu, izpildīja savu morālo pienākumu un pienākumu pret Dzimteni.

Comments
Office