Vai Angela Merkele ir zaudējusi prātu?

Vai Angela Merkele ir zaudējusi prātu?

Kāpēc Eiropa uzvedas gluži kā jukusi un ielaiž tik daudz bēgļu? Cik bēgļu būs jāizmitina Latvijā? Kas notiks tālāk? Tie ir jautājumi, kas uztrauc Latvijas iedzīvotājus. Es atrodos pašā notikumu centrā, tāpēc centīšos atbildēt uz sasāpējušajiem jautājumiem.

Kāpēc Eiropa neorganizē drošu robežas kontroli un neaptur bēgļu plūsmu?

Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, juridiski. Eiropas valstis ir pilnībā ratificējušas visus 1951.gada Ženēvas konvencijas protokolus, kas attiecas uz bēgļu statusu. Fundamentālais dokuments – Līgums par Eiropas Savienību, nosaka Eiropas Savienības pamatvērtības: cilvēcisko vērtību, cilvēktiesību ievērošanu un cieņu, demokrātijas, līdzvērtību likuma priekšā, tostarp arī aizsardzību pret vajāšanu. Eiropas Savienības Fundamentālo tiesību harta paredz arī tiesības uz patvērumu. Citiem vārdiem sakot, visos iekšpolitiskajos un starptautiskajos juridiskajos dokumentos Eiropa ir uzņēmusies īpašus pienākumus. Tagad pienācis laiks tos uzskatāmi pildīt.

Otrkārt, morālais aspekts. Krīzes sākumā robežsargi centās sūtīt laivas ar bēgļiem atpkaļ. Daudzi bēgļi bija tik novājināti, ka atpakaļceļā noslīka. ANO oficiālie dati vēsta, ka 2015.gadā Vidusjūrā noslīkuši ap 3 625 bēgļu tostarp arī mazi bērni. Mazā sīriešu puisēna Ailana līķis jūras krastā kardināli mainīja eiropiešu sabiedrības viedokli bēgļu krīzes jautājumā. Eiropas Savienības iedzīvotāji pieprasīja nepieļaut  turpmāk cilvēku bojāeju un nesūtīt tos atpakaļ bīstamajā ceļojumā.

Treškārt, administratīvais aspekts. Eiropā nav vienotas robežsardzes, jo tā nav Eiropas Savienības kompetence. Dalībvalstu robežu apsargāšana ir katras valsts pārziņā. Grieķijai ir vairāk nekā tūkstotis salu, tajās ieplūst bēgļi no Turcijas. Grieķu robežsargiem varētu palīdzēt Turcijas kolēģi, taču turki vairāku iemeslu dēļ nav ieinteresēti sniegt tāda veida palīdzību, un netraucē bēgļiem doties Grieķijas robežu virzienā. Turklāt ir aizdomas, ka Turcija pat palīdz bēgļiem aizbraukt.

Ceturtkārt, starptautiskais aspekts. Cilvēkus, kas atrodas Eiropas ūdeņos, nav kurp izsūtīt. Piemēram, Turcija sīriešu bēgļiem piešķir tikai īslaicīgu uzturēšanās atļauju savā valstī, bet nepiešķir tiem bēgļu statusu. Turklāt Turcija nav ratificējusi Ženēvas konvencijas protokolu, un ES ar turkiem nav vienošanās par trešo valstu pilsoņu pieņemšanu (kaut arī tie ir piestājuši pie Turcijas krastiem). Visiem zināmu iemeslu dēļ atpakaļ uz Sīriju bēgļus arī nav iespējams aizsūtīt. Tāda pati situācija ir ar atsevišķām Āfrikas valstīm.

Piektkārt, diplomātiskais aspekts. Līdz šim Eiropas Savienībai ir bijušas morālas tiesības kritizēt tās valstis, kuras rupji pārkāpa starptautiskās tiesības un pieļāva noziegumus cilvēktiesību jomā. Ja Eiropas Savienība, pretēji visiem iekšpolitiskajiem un starptautiskajiem pienākumiem, atteiktos pieņemt bēgļus, sabruktu visa tās ārpolitika.

Kāds ir iemesls Angelas Merkeles lozungam “Laipni aicināti, bēgļi!”?

Aptuveni pirms gada varējām vērot zīmīgu epizodi. Kādā pasākumā maza meitenīte uzdeva  Vācijas kanclerei jautājumu: “Frau Merkele, kāpēc man un maniem vecākiem neļauj dzīvot Vācijā?” Merkele televīzijas kameru priekšā pacietīgi skaidroja bērnam, ka Vācija nespēj pieņemt pilnīgi visus!” Tas bija pirms nepilna gada! Kas ir mainījies šodien?

Padomāsim, kādi īsti rīcības varianti ir kanclerei?

  • Pirmais: neielaist nevienu bēgli ES teritorijā!

Jau noskaidrojām pirmajā raksta daļā – tas nav iespējams! Turklāt Itālijas un Grieķijas robežsardze nepakļaujas Vācijas jurisdikcijai. Vācija viena pati nespēj pātraukt bēgļu ieplūšanu ES teritorijā.

  • Otrais kanclerei pieejamais krīzes risināšanas variants: aiztaisīt robežas un neielaist Vācijā bēgļus, kuri jau atrodas ES teritorijā.

Kā zināms, brīva pārvietošanās ES teritorijā – ir viens no lielākajiem apvienotās Eiropas sasniegumiem. Šengenas vienošanās paredz robežu kontroles atjaunošanu tikai ārkārtas gadījumos, tas var darboties līdz pusgadam. Tas nozīmē, ka pēc pusgada bēgļi varētu netraucēti iekļūs sapņu zemē – Vācijā. Vienīgā izeja būtu slēgt robežas uz visiem laikiem. Tas nozīmētu – Šengenas zonas “nāvi”. Līdz ar Šengenas līguma zonas beigām Grieķijai, Itālijai un Ungārijai būtu jāpatur un jāintegrē ap 2 000 000 bēgļu, kuri cer uz dzīvi Vācijā. Šādu notikumu pavērsienu augstākminētās valstis vāciešiem nekad nepiedotu.

Rezultātā Vācijas kanclere neuzņēmās atbildību par ES projekta bojāeju, kas mokoši tika veidots veselus 60 gadus. Starp citu, ja padomā, tad tieši Vācija būtu vislielākā zaudētāja projekta kraha gadījumā.

  • Trešais kanclerei pieejamais variants būtu : ielaist visus alkstošos bēgļus Vācijā.

Ja Merkeles kundze atzītu, ka rīkojusies piespiedu kārtā, tas kļūtu par apliecinājumu viņas politiskajai mazspējai. Lai saglabātu autoritāti, Vācijas kanclere centās radīt iespaidu, ka galvenās vadlīnijas bēgļu krīzes kontekstā ir humānais aspekts (palīdzība tuvākajam) un demogrāfiskie procesi (eiropieši noveco, vajadzīgas jaunas asinis).

Kāpēc vecā sistēma vairs nedarbojas?

Konstants haotiskums – tā var raksturot ES dalībvalstu kopējo politiku. Kad valstis savā starpā nespēj par kaut ko vienoties, problēma tiek “paslaucīta zem tepiķa”. Pēc kāda laika problēma pāraug prognozētā krīzē. Dublinas vienošanās, kas regulē ES bēgļu politiku, ir spilgts slikta kompromisa paraugs. Slikts tas ir tāpēc, ka nepiedāvā kopīgu politiku migrācijas risinājumā. Dublinas vienošanās par upuri ieceļ to valsti, kurā bēgļi ierodās vispirms. Šai valstij bēgļi ir jāreģistrē, jāpieņem iesniegums par bēgļu statusa piešķiršanu, jāizskata to, un, pozitīva lēmuma gadījumā, jāatstāj pie sevis vai, tieši pretēji, jāsūta bēgļus atpakaļ. Ja bēglis gribēs pārcelties uz citu ES valsti, viņu pārvietos uz pirmo valsti, kurā viņš sākotnēji ieradās.

Iedomāsimies, ka Itālijas un Grieķijas vietā ir Latvija. Pie mums ir ieradušies pusmiljons bēgļu, un, kā zināms, ES nepastāv solidārais atbalsts. Latvija tiek pamesta viena ar šo problēmu. Lielāko daļu bēgļu mēs nevarētu sūtīt atpakaļ, jo viņus neviens nepieņemtu. Ko darītu pārējās ES dalībvalstis? Tās paspiestu Latvijai roku, mutiski izteiktu solidaritāti un klusiņām nozustu, lai nekavējoši slēgtu ar Latviju kopīgās robežas. Iedomājāties? Kādas ir izjūtas?

Kas būs tālāk?

Esošo sistēmu par taisnīgu un sakārtotu nevar nosaukt. Tāpēc februārī-martā Eiropas Komisija nāks klajā ar jauniem priekšlikumiem. Jaunās reformas atslēgas vārdi ir sakārtotība un solidaritāte. Pirmais uzdevums ir mazināt un strukturēt bēgļu plūsmu. Otrais – vienmērīgi sadalīt slodzi starp ES dalībvalstīm.

Galvenie reformas priekšlikumi:

  • tiks izveidota vienota ES robežsardze. Tā tiks izvietota viskarstākajos punktos, kur ir vislielākais nelegālo imigrantu pieplūdums. Tiks pavairoti speciālie punkti, kuros bēgļi tiks reģistrēti un pārbaudīta drošība. Tiks pastiprināta cīņa ar bēgļu kontrabandistiem.
  • tiks noslēgta vienošanās ar Turciju un atsevišķām Āfrikas valstīm. Vienošanās rezultātā Turcija saņems 3 miljardus eiro un tiks atsāktas pārrunas par bezvīzu režīmu. Līdz ar to Turcija apņemtos pastiprināt savu robežu apsardzi, uzlabotu bēgļu uzturēšanās un nodarbinātības apstākļus, un pieņemtu likumu par bēgļu statusa piešķiršanu (tagad darbojas tikai īslaicīga uzturēšanās atļauja). ES mērķis – paturēt bēgļus Turcijas teritorijā. Atsevišķas Āfrikas valstis saņems no ES šiem mērķiem 1,8 miljardu eiro.
  • Attiecībā pret citām valstīm tiks virzīts priekšlikums noslēgt readmisijas līgumus, kas paredz, ka valsts, kura saņems ES palīdzību, apņemsies uzņemt atpakaļ savus iedzīvotājus, kuri ir nelegāli iekļuvuši ES teritorijā. Ja šādi līgumi jau pastāv, tiks uzstāts uz izpildi.
  • Tiks apstiprināts drošo valstu saraksts. Sākotnēji tajā tiks ietvertas piecas Balkānu valstis un Turcija. Tas ir nepieciešams, lai nelegālos imigrantus no šīm valstīs, izraidītu pēc iespējas ātrāk.
  • Tiks ieviestas humanitārās vīzas, kas ļaus potenciālajiem pretendentiem legāli ierasties ES un iesniegt lūgumu par bēgļa statusa iegūšanu.
  • Tiks piedāvāts jauns pastāvīgs bēgļu sadales mehānisms ES dalībvalstu starpā. Tas sāks automātiski darboties ārkārtas apstākļos, piemēram, ja kādā no ES dalībvalstīm būs liels bēgļu pieplūdums no trešajām pasaules valstīm.
  • Komisija piedāvās arī sadales mehānismu tiem, kas vēlas saņemt bēgļa statusu ārpus ES robežām. Tiks piedāvāta iespēja vērsties speciāli orgaizētos punktos vai pārstāvniecībās tajās valstīs, kur dzīvo pretendenti. Pēc tam šie cilvēki tiks uzaicināti uz kādu no ES dalībvalstīm atbilstoši kvotām.
  • Eiropas Komisija nāks klajā ar šiem priekšlikumiem februārī un marta vidū.

 

Kādā veidā un kārtībā šī priekšlikumu pakete tiks apstiprināta, atkarīgs no dalībvalstu vadītājiem. Lielā mērā to ietekmēs arī sabiedrības viedoklis.

Par to, ka turpmāk bēgļu krīzi atstāt pašplūsmā vairs nedrīkst, šaubu vairs nav.

ES strausam ir beidzot jāizrauj visas 28 galvas ārā no smiltīm, jo degošās astes spalvas sāk visai stipri svilināt kopīgo pēcpusi.

Comments
Share
Office

Leave a reply