Vai Makrons?

Vai Makrons?

Emanuela Makrona vizīte Eiropas Parlamentā kļuva par notikumu. Parasti nīkulīgās debates par Eiropas Savienības nākotni no malas izskatās monotoni. Te pēkšņi, – zāle pārpildīta, iekļūšanai balkonā tiek pieprasītas īpašas caurlaides. Parlamentu apjož simti bruņotu vīru ar automātiem, uz jumta vīd snaiperu ķiveres. “Viņa augstība kavējas,” – kāds sarkastiski nošņāc, kad Francijas prezidents ierodas zālē ar pusstundas nokavēšanos.

Uz jauno Francijas prezidentu ir atnākuši paskatīties dažādu iemeslu dēļ: daži ar cerībām un sajūsmu, cerot atrast viņā jauno guru, stipras Eiropas Savienības pretinieki raugās ar naidu, trešie atnākuši labāk iepazīt konkurentu, kurš var atņemt viņiem balsis nākamajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

Galveno Eiropas partiju deputāti velti skaļi aplaudēja Makronam. Vai viņam izdosies integrēt Eiropas Savienību, kā viņš to ir apsolījis, vēl nav zināms. Neapšaubāmi ir tas, ka viņš ir viens no visentuziastiskākajiem esošās Eiropas politiskās sistēmas kapračiem.

Francijas vēlētāji nobalsoja par viņi nevis tāpēc, ka viņš ir liberālis vai iestājas par ES attīstību, bet gan tāpēc, ka viņš ir pret veco politisko sistēmu, kura, pēc ļaužu domām, ir izdzīvojusi sevi un pilnībā novecojusi. Tieši šo pašu iemeslu dēļ vēlētāji balsoja par kreisi radikālo “Syrizu” Grieķijā, par labēji radikālo “Brīvības partiju” Austrijā un par “Piecu zvaigžņu” populistiem Itālijā.

Jaunie antiliberālās Eiropas projekti ir sanākuši pie vecās sistēmas neaizraktā kapa. Tam apkārt sastājušies gan labējie, gan kreisie radikāļi, arī populisti turpat. Visiem rokās lāpstas, lai apraktu vecās Eiropas partijas. Te piepeši parādās viņš. Tik proeiropisks un liberāls! Visi gaidīja, ka viņš sāks trauēt, bet viņš, tieši pretēji, enerģiski ķeras pie lāpstas, lai palīdzētu.

Man tas atgādināja Tatjanas sapni “Jevģēnijā Oņeginā”, kur Oņegins parādās nešķīsteņu kompānijā, un pēķšņi atklājas, ka tieši viņš ir tas, kurš vada nešķīsteņus.

Prinča loma, kura ir piešķirta Makronam, apdraud Francijas prezidentu. Vēlētāju sniegtais avanss ir jāatstrādā. Makronam ir jāparāda brīnums. Ja tas ātri neizdosies, ļaudis būs vīlušies.

Lai piepildītu uz viņu liktās cerības, Makrons piedāvāja virkni ambiciozu pasākumu, kuriem būtu jāveicina Eiropas integrācija. Piemēram, izveidot atsevišķu parlamentu eirozonas valstīm, ieviest ES finanšu ministra amatu, dibināt atsevišķu budžetu eirozonas valstīm, apdrošināt banku ieguldījumus Eiropas līmenī, ieviest kopīgus sarakstus Eiropas Parlamenta vēlēšanās u.c.

Tomēr Emanuela Makrona entuziasma uzplūdi atdūrās pret vecās konservatīvās sistēmas pārstāvi – Vācijas kancleri Angelu Merkeli. Viņa ir politiskā Olimpa ilgdzīvotāja un lieliski zin, kas ir realizējams un kas nav piepildāms. Par ko ir gatavs maksāt vācu vēlētājs, un par ko viņš nemaksās.

Līdz šim neviena no Makrona ambiciozajām iniciatīvām nav guvusi atbalstu. Viņam nav sabiedroto Eiropā. Vienīgā jaunā prezidenta iespēja ir jauna politiskā partija, kuru šobrīd viņš enerģiski veido.

Ja viņam un neliberālajiem ārpussitēmas pārstāvjiem izdosies organizēt iecerētās vecās politiskās sistēmas bēres, tad izveidosies divas nometnes: viena par turpmāku Eiropas integrāciju, kuras priekšgalā grib nostāties Makrons, otrā nometnē sapulcēsies tie, kas iestājas par nacionālo valstu pilnvaru saglabāšanu.

Abu nometņu pārstāvji, velkot Eiropu katrs uz savu pusi, nekad nevarēs vienoties savā starpā. Labākajā gadījumā, Eiropas korpusā parādīsies plaisas un nostiprināsies “divu ātrumu Eiropas” režīms. Vieni integrēsies ātrāk. Otri viņiem nesekos, bet paliks Eiropas Savienībā.

Vienota Eiropas projekta vietā, tēlaini raksturojot, var izveidoties desai līdzīgs izstiepts veidojums, kura posmos būs atšķirīgs pildījums. Protams, tāda “eirodesa” nav tas, par ko sapņoja Eiropas Savienības dibinātāji.

Starptautiskajā arēnā Makrons sevi, kā patstāvīgu vērtību, līdz šim nav pierādījis. Eiroparlamenta debatēs viņam atgādināja, ka bijušais Francijas prezidents Žaks Širaks, kurš lai arī nebija tik ambiciozs, tomēr akli neticēja ASV un neskrēja karot uz Irāku, neskatoties uz ASV apgalvojumiem par irākiešu masu iznīcināšanas ieročiem. Turpretim Makrons jau ir parādījis lojālu gatavību iesaistīties karagājienā pret Sīriju. Piedalīšanās svešās avantūrās neliecina par stingru mugurkaulu.

Makronam un viņa sabiedrotajiem vēl nāksies sevi pierādīt. Līdz šim viņi, gluži kā Jevģēnijs Oņegins, ar daudznozīmīgu, visu varošu un gudru skatu, patstāvīgi un izlēmīgi nerīkojās. Taču viņu pievilcīgajam oreolam daudzi grib sekot.

Puškina Tatjana centās izprast Oņeginu pētot to, ko viņš lasa. Iespējams, arī eiropieši, iepazinuši rūpīgāk Emanuelu Makronu, jutīsies apjukuši un uzdos sev to pašu jautājumu, kuru uzdeva Tatjana: “Vai viņš nav parodija?”

Comments
Share
Office