Vienīgais Eiropas Savienības problēmu risinājums ir “Eiropas Savienotās Valstis”

Vienīgais Eiropas Savienības problēmu risinājums ir “Eiropas Savienotās Valstis”

Pirms gada 3 eiroparlamentārieši savāca parakstus zem lūgumraksta, kurā pieprasa Igaunijas un Latvijas nepilsoņiem tiesības vēlēt Eiropas Parlamentu. Par to, kas noticis ar parakstiem, kā arī par to, cik lielā mērā mazo valstu pārstāvji spēj ietekmēt ar Eiropas Savienības nākotnes attīstību saistītos lēmumus, analītiskajam portālam RuBaltic.Ru pastāstīja Latvijas eiroparlamentārietis Andrejs Mamikins.

— Mamikina kungs, pirms kāda laika Jūs kopā ar 2 eiroparlamentārietēm Tatjanu Ždanoku un Janu Toom vācāt parakstus zem lūgumraksta, kurā pieprasāt piešķirt Igaunijas un Latvijas nepilsoņiem tiesības piedalīties Eiroparlamenta vēlēšanās. Cik tālu esat tikuši ar šo iniciatīvu?

— Papildināšu jūsu teikto: lūgumrakstā mēs pieprasām 3 lietas. Pirmā: balsstiesību piešķiršanu Latvijas un Igaunijas nepilsoņiem Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Otrā: tiesības Igaunijas nepilsoņiem kļūt par politisko partiju biedriem. Trešā: balsstiesību piešķiršanu Latvijas nepilsoņiem pašvaldību vēlēšanās. Igaunijā pēdējais punkts nav aktuāls, jo tur pašvaldību vēlēšanās jau otro gadu desmitu drīkst piedalīties ne tikai nepilsoņi, bet arī Krievijas pilsoņi, kuriem ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja.

29. jūnijā divu ietekmīgu Eiroparlamenta komiteju – Lūgumrakstu un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu – sēdēs notiks bezpilsonības problēmai veltītas noklausīšanās. Noklausīšanos pamatā būs fakti, kas ir izklāstīti divos lūgumrakstos: mūsējā un otrā lūgumrakstā, kuru ir iesniegusi “Personas bez pilsonības” asociācija; tās mājvieta atrodas Londonā.

No vienas puses noklausīšanos var uzskatīt par nelielu uzvaru, jo teju veselu gadu kopš lūgumraksta iesniegšanas brīža mums ar kolēģēm nācās pārvarēt nesapratnes, mītu un pat aklātu melu sienu.

Vairākums eirodeputātu nezina par masveida nepilsonības institūta pastāvēšanu divās Eiropas Savienības dalībvalstīs.

Tikāmies un tiekamies ar kolēģiem un skaidrojam – kas ir nepilsoņi un kāpēc ceturtdaļgadsimtu pēc neatkarības atgūšanas viņu tiesības ir tik lielā mērā ierobežotas. Daudziem deputātiem tā ir atklāsme. Bija kolēģi, kas izvērsa pret mums veseles kampaņas, kurās apgalvoja, ka Mamikins, Ždanoka un Toom ir viesojušies pie Asada un ka viņu lūgumraksts ir spēle pret Eiropas Savienību, kuru vada … tālāk pēc saraksta: vai nu “asiņainais diktators Asads”, vai nu “asiņainais diktators Putins”.

Ap minētajām tēmām – situāciju Sīrijā un ES sankcijām pret Krieviju – ir ārkartīgi sakaitēta atmosfēra. Atradās nemazums kolēģu, kuri noticēja meliem. Pārliecināt viņus par pretējo vairs nebija iespējams.

Vai arī vēl cits piemērs: visi Latvijas un Igaunijas nepilsoņi ir Krievijas pilsoņi. Ja tas tā būtu, tad šie ļaudis nav nekādi nepilsoņi, un problēmas šeit nav! Esmu vedis rādīt kolēģiem savu draugu-nepilsoņu pases Eiropas Parlamentā, privātās sarunās esmu izšķirstījis Latvijas nepilsoņu violeto personu apliecinošo dokumentu, uz kura stāv rakstīts “alien’s passport”, arī pašus “aliens” esmu vedis uz Briseli un rādījis.

— Jums izdevās pārliecināt savus kolēģus?

— Kā jau teicu – tā ir tikai daļēja uzvara. Eiroparlaments ir ārkārtīgi lēnīga struktūra. Stādieties priekšā vienu birokrātisku detaļu: lai komiteja pieņemtu lēmumu par noklausīšanās organizēšanu, sākumā lēmums ir jāpieņem komitejas priekšsēdētājam, pēc vairākām nedēļām – komitejas prezidijam t.i. priekšsēdētājam kopā ar vietniekiem; vēl pēc dažiem mēnešiem lēmums jāapstiprina paplašinātajam prezidijam kopā ar deputātiem-koordinatoriem no katras politiskās grupas. Tie visi ir vien tehniski posmi, kam nav nekāda sakara ar pašu sēdi vai noklausīšanos.

Kas notiek tālāk? Vairāku mēnešu laikā eirodeputāti var mainīt savu viedokli, jo viņi ir tikai cilvēki: viņi var pārdomāt, noticēt versijai par “asiņaino diktatoru Asadu” vai “asiņaino diktatoru Putinu”, vai vienkārši aizmirst. Īsāk runājot, par noklausīšanos mums nācās pacīnīties. Labi, ka tās notiks!

Vēl vairāk, šoruden Lūgumrakstu komiteja, visdrīzāk, organizēs tieši mūsu – Latvijas un Igaunijas – lūgumraksta izskatīšanu. Var teikt, ka šis gads Eiropas Parlamentā noritēs zem Latvijas un Igaunijas nepilsoņu karoga.

Protams, man ļaudis jautā: “Kāda jēga no tā, Mamikin, ka tu satikies ar 200 deputātiem, padzēri ar viņiem kopā kafiju un izstāstīji par nepilsoņiem. Kad es varēšu doties uz pašvaldību vēlēšanām?” Es saprotu, ka cilvēkiem ir vajadzīgs rezultāts nevis process.

Diemžēl lēmumu pieņemšanas ātrums Eiroparlamentā ir tāds, kāds tas ir, un pret mūsu lūgumrakstu vērstā politiskā pretdarbība procesu ātrāku nepadara.

Mēs ar kolēģēm – Tatjanu Ždanoku un Janu Toom – ļoti ceram, ka nākamajā, 2018. gadā, ievadīsim nepilsoņu situācijas izskatīšanu plenārsesijā Strasbūrā. Ir jādara viss, lai Eiroparlaments pieņemtu rezolūciju par nepilsoņiem.

— Cik lielā mērā, Jums, kā neietekmīgas valstiņas eiroparlamentārietim, izdodas cīnīties par savu vēlētāju interesēm? Vai Jūsu darbībā palīdzēs fakts, ka nesen esat kļuvis par Eiropas Sociālistu partijas (PES) biedru?

— Tas, ka esmu Eiropas Sociālistu partijas biedrs, ir spēcīgs instruments, kas, simboliski runājot, apliecina to, ka esmu savējais vienā no pasaules lielākajiem politiskajiem spēkiem. Eiropas Sociālistu partija, kas apvieno sevī visas Eiropas Savienības sociāldemokrātiskās partijas, ir vispasaules Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses daļa, tā savukārt ietver sevī visas pasaules sociāldemokrātu kustību. Šis fakts sniedz man iespēju runāt no līdzvērtīgām pozīcijām ar to valstu premjeriem, prezidentiem un ministriem, kurās sociāldemokrāti ir pie varas.

Turklāt, neskatoties uz to, ka šajos trijos deputāta gaitu gados esmu daudz strādājis, lai partija, no kuras es tiku ievēlēts – “Saskaņa” – kļūtu par PES pilnvērtīgu biedru, joprojām bieži dzirdu pret”Saskaņu” vērstu kritiku par sadarbības līgumu ar “Vienoto Krieviju”.

Pēc Eiropas Savienības sankciju ieviešanas pret Krieviju, sadarbības līgums starp “Saskaņu” un “Vienoto Krieviju” ir vienīgais bremzējošais faktors, kas neļauj tai kļūt par PES biedru.

Tieši tāpēc kopš 2007. gada, kad “Saskaņa” iesniedza lūgumu uzņemt to PES rindās, šī lieta nav izkustējusies ne no vietas. Tas, ka es kļuvu par PES biedru, ir ļāvis man apspēlēt kritizētājus, jo eirodeputātam ir eskluzīvas tiesības kļūt par Eiropas līmeņa partijas biedru, pat ja viņa mītnes valsts partija nav PES biedrs. Ja, piemēram, rīt izlemšu doties pensijā, es turpināšu būt PES biedrs.

— Cik lielā mērā Eiropas institucijās – Eiropas Parlamentā vai Eiropas Komisijā – var dzirdēt mazo valstu balsi? Vai mazo valstu eiroparlamentārieši var veiksmīgi aizstāvēt savu valstu intereses?

— Mazo valstu balsi var dzirdēt tikai tad, ja ir izdevies iegūt lielo delegāciju atbalstu. Piemēram, mūsu grupā ir 27 vācieši-sociālisti, 31 itālietis, 20 franči. Ja tev ir tik lielu delegāciju atbalsts, tad aizstāvēt savu vēlētāju intereses Eiroparlamentā ir vienkāršāk. Tas viss ir politiskais trade off  – tu man, es tev. Franči lūdz viņus atbalstīt Mali jautājumā, taču maniem vēlētajiem par Mali  nav nekādas intereses, turpretī frančiem tas ir ārkārtīgi svarīgs fails. Savukārt es lūdzu frančus atbalstīt mani Latvijas nepilsoņu jautājumā.

— Pēdējā laikā, kad tiek runāts par Eiropas Savienības attīstību nākotnē, bieži var dzirdēt terminu “divu ātrumu” Eiropa, kas sadalīs dalībvalstis vairāk un mazāk integratīvās. Cik reāls ir šis scenārijs?

— Tā ir veca ideja, par to runāja jau 2005. gadā.

Objektīvi mums jau ir 2 Eiropas: no vienas puses tās ir stiprā un jaudīgā Francija un Vācija, no otras puses tā ir nabadzīgā Latvija un Rumānija.

Tomēr ir arī subjektīvā puse: “jaunās” ES dalībvalstis, kuras, tāpat kā Latvija, iestājās ES 2004. gadā, vai kā Bulgārija 2007. gadā, vai kā Horvātija 2013. gadā, totāli neatbalsta “Vecās Eiropas” vērtības. T.i. kamēr, piemēram, Latvijā ieplūst eirofondu līdzekļi, mēs esam gatavi palikt Eiropas Savienībā. Bet tajā brīdī, kad kaut kas tiek prasīts no mums, mēs uzreiz uzgriežam muguru: bēgļus negribam pieņemt, Rietumeiropas valstu brīvības un vērtības atbalstīt arī nevēlamies.

Polija un Ungārija ir spilgtākie “mīlestība par naudu” piemēri: dodiet naudu un nemāciet mūs dzīvot.

— “Divu ātrumu” Eiropas ideja kļuvusi īpaši reāla pēc Brexit. Cik lielā mērā šis jaunais pavērsiens apmierinās Latviju un pārējās Austrumeiropas valstis? Vai tas nerezultēsies Francijas un Vācijas dominēšanā un mazo valstu ignorēšanā?

— Lielās valstis jau dominē, tā ir realitāte. Latvija tā īsti nekad neatbalstīs lielo valstu politiku un vērtības, ja vien Latvijai nepiedāvās draudzību pret Krieviju, kur, kā Krilova fabulas varonei Mosjkai, ir vien skaļi jārej uz lielo kaimiņu. Diemžēl…

— Viss norāda uz to, ka Eiropas Savienības reformēšana tomēr notiks, jo īpaši gaidāmā Brexit kontekstā. Kādas tieši reformas ir nepieciešamas Eiropas Savienībai, lai veiksmīgi pārvarētu krīzes situācijas, ar kurām tā šobrīd ir sastapusies?

— Vienīgais risinājums ir “Eiropas Savienotās Valstis”. Esmu ES federalizācijas atbalstītājs, turpretī Latvijas labējie politiķi to dzirdot ķer pie sirds. Citas izejas Eiropas Savienībai nav: tikai kopēja ārpolitika, kopēja armija, kopēja valūta un kopējs tirgus, kā arī kopēja sociālā politika, kura Latviju spēs nākotnē pasargāt no izmiršanas un perspektīvas kļūt par Eiropas izgāztuvi. Tikai vienota Eiropa ļaus Eiropas Savienībai līdzvērtīgās pozīcijās konkurēt ar pasaules līmeņa spēlētājiem – ASV un Ķīnu.

Intervēja: Andrejs Solopenko

Avots: http://www.rubaltic.ru

 

Comments
Office